Istabā joprojām ir auksti, bet ir dziesma, kas silda.. un ar to pietiek pilnībā.

Ir tagad brīdis, kad jūtos vāja. Nesmuki jau to atzīt, bet noliegt arī nav vērts. Vāja, jo nespēju sakoncentrēties mācībām, atkal atlieku visu uz pēdējo brīdī. Zinu, ka plēsīšu sev matus. Jūtos vāja, jo nespēju izdarīt izvēli. Akli paļaujos uz to, ka laiks rādīs. Ļoti bieži tā tiešām ir pareizā pieeja, bet Dievs garantijas nedod.. un liktenim patīk spēlēties ar mums visiem. Gribas neiespringt, dzīvot pavisam mierīgi un bez dažādiem aprēķiniem, visu sarežģī tas, ka tie stresainie aprēķinātāji visapkārt ir dikti daudz, tas spiež pie zemes, ieslēdz aplī.

Bet tad atkal. Viss taču ir prātā. Un atkal sanāk, ka radu neesošas problēmas savā prātā.. būvēju kā mūri. Ak dieniņās.. un kam gan tas viss.


Tieši šobrīd gribētos būt mājās gluži vienai, apgulties uz grīdas un pūst gaisā vijīgus dūmus.. 3 sveces ar dzeltenu liesmu. Karstas, karstas asaras pār vaigiem un šī pati dziesma..

Ienāca prātā cita aina - daudz skaistāka. Bet tā lai paliek manā prātā.. tādas skaļi neizsaka. Lai nepazustu iespēja kādreiz piepildīt.



Sēžu un skumstu ar smaidu sejā. Kur tā pasaule griežas :)