Neticamā kārtā esmu jau pamodusies un smīnu datora priekšā.
Jāsaka, kā ir - šī nakts bija pagalam traka. Kaut arī iedzērusi, ļoti labi varēja pamanīt, kādām acīm cilvēki skatījās, kad dejoju viena. Ar nozīmi, ka vienīgā, kas dejoja vispār tobrīd. Laba izklaide. Labi justies pacilātai (kaut daļa no atraktivitātes bija radusies alkohola iespaidā) un būt pilnīgi brīvai savās kustībās.. Deja.. nav it nekā, kas spētu līdzināties dejai..
Manas dāmas ļoti aizrautīgi darbojās ar aparātu, līdz beidzot saprata, ka ir jāpievienojas :)
Esmu mazliet neapmierināta par pāris lietām šajā vakarā, bet tās aizmirsīšu. Jaunība piedod visu! Bet, Krista, tas pēdējais bliezējkokteilis bija pagalam lieks, nākamreiz samierināsies ar ūdentiņu. Basta. Adios. Hasta luego y buenas noches.
Nupat atcerējos vienu no sapņiem šonakt. Bija kkāds drum battle. Mēs bijām 4 dalībnieki un bija jāspēlē lielā augstumā - jākāpj pa augstām stalažām un tad jāiet pa šauru dēlīti, lai nokļūtu pie savas drobenes. Lejā sēdēja orķestris, viņi kko spēlēja un tajā mirklī vajadzēja pievienoties mums ar savām bungām. Katrā kārtā uzvarēja tas, kurš spēja vislabāk saskaņot savu spēli ar orķestri un pārbliezt citus gan ar skaļumu, gan radošo pieeju. Joks bija tas, ka es nezināju noteikumus un nesapratu, kas notiek. Rezultātā pirmajā kārtā uzvarēja tas džeks, kas sēdēja man blakus, viņš bija tīri vai kā Terminators. Nu zila gaisa izrāva kkur crash šķīvji un sāka bliezt ar viņu pa drobeni, skats par simtu, bet viņš paņēma visus :) pirmo biju nokavējusi, domāju, ka varēšu izcelties otrajā, bet attapos, ka man nav ne vālīšu, ne šķīvja (šķīvis bija jātur rokā, statīvu vienkārši nebija, tas mani ārkārtīgi uzjautrināja :D) Vārdu sakot, otro arī nokavēju, bet vismaz vālītes biju dabūjusi ("aizņēmos" no krutā džeka man blakus). Trešajā kārtā likās, ka nu ir lielā iespēja, jo radās ideja par labu ritmiņu, sāku spēlēt, bet nesanāk! Visu laiku liekas, ka orķestris spēlē arvien ātrāk un ātrāk, neļaujot man iekļauties viņu ritmā. Oi, nu skumji, skumji. Īstenībā gribētos, lai šādi joki notiktu arī dzīvē, bija dikti interesanti, tikai ar to vērtēšanu tā pagrūtāk, jo grūti dzirdēt katru atsevišķi. Tomēr tas ļauj saklausīt to, kas izceļas un kuram ir spēcīgākie, asākie piesitieni.
Tagad sēžu, esmu uzvilkusi gaišzilu džemperīti, jūtos kā eņģelis. Vēl tikai jātiek galā ar manu nabaga mēteli.. un to trako Ibsenu arī. Reiz par visām reizēm.
Jāsaka, kā ir - šī nakts bija pagalam traka. Kaut arī iedzērusi, ļoti labi varēja pamanīt, kādām acīm cilvēki skatījās, kad dejoju viena. Ar nozīmi, ka vienīgā, kas dejoja vispār tobrīd. Laba izklaide. Labi justies pacilātai (kaut daļa no atraktivitātes bija radusies alkohola iespaidā) un būt pilnīgi brīvai savās kustībās.. Deja.. nav it nekā, kas spētu līdzināties dejai..
Manas dāmas ļoti aizrautīgi darbojās ar aparātu, līdz beidzot saprata, ka ir jāpievienojas :)
Esmu mazliet neapmierināta par pāris lietām šajā vakarā, bet tās aizmirsīšu. Jaunība piedod visu! Bet, Krista, tas pēdējais bliezējkokteilis bija pagalam lieks, nākamreiz samierināsies ar ūdentiņu. Basta. Adios. Hasta luego y buenas noches.
Nupat atcerējos vienu no sapņiem šonakt. Bija kkāds drum battle. Mēs bijām 4 dalībnieki un bija jāspēlē lielā augstumā - jākāpj pa augstām stalažām un tad jāiet pa šauru dēlīti, lai nokļūtu pie savas drobenes. Lejā sēdēja orķestris, viņi kko spēlēja un tajā mirklī vajadzēja pievienoties mums ar savām bungām. Katrā kārtā uzvarēja tas, kurš spēja vislabāk saskaņot savu spēli ar orķestri un pārbliezt citus gan ar skaļumu, gan radošo pieeju. Joks bija tas, ka es nezināju noteikumus un nesapratu, kas notiek. Rezultātā pirmajā kārtā uzvarēja tas džeks, kas sēdēja man blakus, viņš bija tīri vai kā Terminators. Nu zila gaisa izrāva kkur crash šķīvji un sāka bliezt ar viņu pa drobeni, skats par simtu, bet viņš paņēma visus :) pirmo biju nokavējusi, domāju, ka varēšu izcelties otrajā, bet attapos, ka man nav ne vālīšu, ne šķīvja (šķīvis bija jātur rokā, statīvu vienkārši nebija, tas mani ārkārtīgi uzjautrināja :D) Vārdu sakot, otro arī nokavēju, bet vismaz vālītes biju dabūjusi ("aizņēmos" no krutā džeka man blakus). Trešajā kārtā likās, ka nu ir lielā iespēja, jo radās ideja par labu ritmiņu, sāku spēlēt, bet nesanāk! Visu laiku liekas, ka orķestris spēlē arvien ātrāk un ātrāk, neļaujot man iekļauties viņu ritmā. Oi, nu skumji, skumji. Īstenībā gribētos, lai šādi joki notiktu arī dzīvē, bija dikti interesanti, tikai ar to vērtēšanu tā pagrūtāk, jo grūti dzirdēt katru atsevišķi. Tomēr tas ļauj saklausīt to, kas izceļas un kuram ir spēcīgākie, asākie piesitieni.
Tagad sēžu, esmu uzvilkusi gaišzilu džemperīti, jūtos kā eņģelis. Vēl tikai jātiek galā ar manu nabaga mēteli.. un to trako Ibsenu arī. Reiz par visām reizēm.
Leave a comment