eyemsorry
16 March 2008 @ 12:38 am
-1  
Nē, man vēl vajag rakstīt. Tikai no sākuma siltumu iekšā un lēcas ārā.

Done.

Piektdien bija tā kārtējā reize, kad dramaturģijā sēdēju sastingusi kā ledus statuja un iekšēji cīnījos ar tām miljons domām, kas gāzās man virsū, klausoties Bībera kungā. Visiem spēkiem valdīju asaras, lai tās paliek acīs, ne rit pār vaigiem, nedomāju, ka ārēji kāds ko pamanīja, visi ir iegrimuši sevī un pasniedzējā( man tam ļoti gribas ticēt, ļaujiet). Tādos brīžos aptveru, ka tās cīņas pašam ar savu priekšstatu un ilūziju pasauli, ar visām iedomātajām un neiedomātajām robežām.. tās cīņas patiešām ir smagākās un tās uzplēš sirdi tik asi..


Stāstīja par Māterlinku, atstāstīja pāris lugu saturus, lasīja citātus. Visvairāk saviļņoja "Aklie". Tā neaptveramā pamestības, šausmu un nāves baiļu sajūta. Ļaunā priekšnojauta - tas ir sākums galam.. Mirklis, kurā izdzīvo bijušo un prātā kliedz par vēl nebijušo - to, kas nekad arī nepienāks.

Nav iespējams nožēlot notikušo, var būt tikai bezgalīga sevis šaustīšana par nepadarīto, neizteikto..


Nupat garastavoklis krasi mainījās no ļoti pozitīva uz ledusaukstu. Gribas likt punktu šeit un daudzpunkti sevī.