Gribu sev pastāstīt tagadni.

Tīri vai neaptverams miers. Tā sajūta, ko laikam varētu nosaukt par brīvību.. ir zudušas šādas tādas ilūzijas, laiks jau atkal ir bijis tas labākais palīgs. Rokas vairs nedreb, ir labi, tik labi.


Kad aizveru acis, jūtos vispatiesāk. Aizverot acis, uzticos pilnībā.. visam notiekošajam un nenotiekošajam. Tie brīži, kad varu netraucēti un klusi pabūt divatā ar pasauli, tie man ir vieni no skaistākajiem.. Bieži gadās aizmirst, bet jebkurš no mums ir pilnīgs savā būtībā. Un nav nepieciešams tas plecs, kuru balstīt vai uz kura balstīties. Šobrīd sķiet, ka tā ir tā lielākā problēma jebkurās attiecības - šī aklā paļaušanās(pakļaušanās?). Nu varbūt tā ir skaista un romantiska, bet ir jājūt tā robeža, kad plecs kļūst svarīgāks balsts par paša kājām un galvu. Gribas, kaut es tā varētu, kaut spētu - nepazaudēt sevi, neuzgāzties kādam virsū.

O, un tagad nudien gribas just trauslu baltvīna glāzi rokā.. spēlēties ar ēnām un gaismām.


Vēlos, kaut es būtu vēl kādu laiku tāda, kā šobrīd. Ir labi.. tik labi..

Nu bet tās acis.