Joprojām nevaru sapurināt sevi un sākt rakstīt spāņu valodu. Tā vietā ik pa brīdim iemetu acis filmā, bet fonā nemitīgi sapņoju.. tik uz riņķi... uz riņķi vien. Cauru dienu un arī tumšākajā diennakts laikā.
Aptvēru, kāda šobrīd ir mana dzīve.. nav tālu mērķu, ir tikai esība no viena punkta līdz nākamajam. Nav runa par kaut ko globālu, nē, pasarg... mazās dzīves muļķības. mazo cilvēku mazās muļķības..
Vakar daudz runāju ar Ievu, tik sen nebija satikta, ta allaž liekas.. kaut knapi nedēļa pagājusi.. Līdzīgās problēmas un bēdas. Riebīgs vecums, laiks.. pirmais kurss, visas no tā izrietošās sekas.. tā sajūta, ka dzīve nupat sākusies, bet nav ne mazākās apjēgas, uz kuru pusi doties.. tā izvēles brīvība, kas mums tika dota, ir vienkārši smacējoša, jo saproti, ka paļauties vari tikai uz sevi. Un, ja salaidīsi visu dēlī, varēsi vainot sevi un cīnīties ar asarām acīs.. Neredzu sevi nekur. Neredzu ne savas stiprās puses, ne arī savu nākotni.. Dzīvoju kā kurmis alā, taustos uz visām pusēm, nespēdama atvērt acis.. Lasu un smejos par tiem, kuriem vēl skolas problēmas, kontroldarbi un dusmīgās skolotājas.. salti smiekli, ne ļauni.. man arī vēl ļoti gribētos būt tajā vidē. lai lielākais uztraukums būtu par rītdienas ķīmijas kontroldarbu..
Neesmu pārliecināta, ka izvilkšu akadēmiju. Manis pašas dzīve mani biedē.
Nē, man šodien nekas neizdodas.. nepatīkami.. justies tik atsvešinātai no visiem.. tik nepareizai un nedzīvai.. Dzīvoju no punkta līdz punktam. Gaidu nākamo. Vēl tikai pāris dienas.
Es smiešos par sevi.
Vienīgais, ko es PATIEŠĀM vēlos darīt, vienīgais, kas man sagādā PATIESU prieku, ir bungas un dejas.. ir traģiski apjaust, ka ir visas iespējas [jo viss ir galvā, viss ir gribasspēkā un motivācijā] sasniegt augstu līmeni vismaz bungošanā noteikti, JA TIKAI ES SĀKTU DARBOTIES. Traģiski. Kā es ņirgājos pati par sevi.
o. mīļais dators ir fantastisks.. izslēdzās, jo beidzās baterija, bet, ieslēdzot to no jauna, tad ir saglabājis visu tieši tāpat, kā brīdī, kad atstiepa kājas.. pat nepabeigtais ieraksts.. mūsdienas, khā.
Aptvēru, kāda šobrīd ir mana dzīve.. nav tālu mērķu, ir tikai esība no viena punkta līdz nākamajam. Nav runa par kaut ko globālu, nē, pasarg... mazās dzīves muļķības. mazo cilvēku mazās muļķības..
Vakar daudz runāju ar Ievu, tik sen nebija satikta, ta allaž liekas.. kaut knapi nedēļa pagājusi.. Līdzīgās problēmas un bēdas. Riebīgs vecums, laiks.. pirmais kurss, visas no tā izrietošās sekas.. tā sajūta, ka dzīve nupat sākusies, bet nav ne mazākās apjēgas, uz kuru pusi doties.. tā izvēles brīvība, kas mums tika dota, ir vienkārši smacējoša, jo saproti, ka paļauties vari tikai uz sevi. Un, ja salaidīsi visu dēlī, varēsi vainot sevi un cīnīties ar asarām acīs.. Neredzu sevi nekur. Neredzu ne savas stiprās puses, ne arī savu nākotni.. Dzīvoju kā kurmis alā, taustos uz visām pusēm, nespēdama atvērt acis.. Lasu un smejos par tiem, kuriem vēl skolas problēmas, kontroldarbi un dusmīgās skolotājas.. salti smiekli, ne ļauni.. man arī vēl ļoti gribētos būt tajā vidē. lai lielākais uztraukums būtu par rītdienas ķīmijas kontroldarbu..
Neesmu pārliecināta, ka izvilkšu akadēmiju. Manis pašas dzīve mani biedē.
Nē, man šodien nekas neizdodas.. nepatīkami.. justies tik atsvešinātai no visiem.. tik nepareizai un nedzīvai.. Dzīvoju no punkta līdz punktam. Gaidu nākamo. Vēl tikai pāris dienas.
Es smiešos par sevi.
Vienīgais, ko es PATIEŠĀM vēlos darīt, vienīgais, kas man sagādā PATIESU prieku, ir bungas un dejas.. ir traģiski apjaust, ka ir visas iespējas [jo viss ir galvā, viss ir gribasspēkā un motivācijā] sasniegt augstu līmeni vismaz bungošanā noteikti, JA TIKAI ES SĀKTU DARBOTIES. Traģiski. Kā es ņirgājos pati par sevi.
o. mīļais dators ir fantastisks.. izslēdzās, jo beidzās baterija, bet, ieslēdzot to no jauna, tad ir saglabājis visu tieši tāpat, kā brīdī, kad atstiepa kājas.. pat nepabeigtais ieraksts.. mūsdienas, khā.
Current Music: Bjork - Human behaviour
1 comment | Leave a comment