Tagad man gribas būt. Tajās rokās, tajā smaržā.. ir tik slimi, es raudu un deg prāts.. cik gan muļķīgi var būt iemīlēties kādā, kurš ir tik tāls kā dzīvība uz Marsa.. kurš nav ne mans skaistuma, ne pilnības ideāls.. jūtu, kā katra mana sīkākā šūna ilgojas pēc viņa. ir bail no tagadnes, kur nu vēl no nākotnes..

šovakar mazliet svinējām mīļās dzimsanas dienu.. to pašu skaistāko.. jutos uz īsu brīdi gandrīz laimīga.. punkts uz /i/ bija tas, ka, ejot uz klosteri pusnaktī, no mugurpuses piebrauca polocijas busiņš.. viņa to juta.. ar septīto prātu. izkāpj policists, jautā pēc dokumentiem. es kā Sprīdītis viņam saku - bet jūs zinājat, ka šis ir vecs klosteris?? DOKUMENTUS, LŪDZU. :D bet protams, vai tad žēl.. bet jūs zinājat, ka man vakar palika 18?? bet es gan esmu veca!!b [man 19] :) tas bija tik sirsnīgi.. pirmoreiz kontaktējāmies ar zaļajiem.. bija mīļi, mums viņi ļoti patika.


ir nosvinēts, jādzīvo tālāk.. tik nezinu, ko darīt ar savu muļķa sirdi.. iemīlēties tik tālā cilvēkā..

nezinu, kā lai to izraud no sevis ārā..

mani ļoti dziļi aizskāra dažu skatītāju smiekli izrādes laikā.. brīdī, kad Kaligula nošāva Oktāviju, bija Scipiona kārta dziedāt nāvi.. viņš nostājas gaismu krustpunktā. un stāv. klusums. vienu brīdi, nākamo.. zālē jau parādās neliels nemiers, kāds klusi čukst vai iesmejas īsi. vēl pēc laika kāds izdomā aplaudēt, aplausiem pievienojas citi skatītāji.. uz skatuves joprojām klusums, redzama darbība nenotiek. vēlāk jau sāk smieties un spurgt krietni vairāk skatītāju.. sirds sažņaudzās man skumjās.. par to seklumu.. par to, ka jāsmejas, jo nespēj saprast..

Scipions 'nodziedāja' perfektu nāves dziesmu.. viņš kliedza klusumu.. tukšumu. neesamību.

brīžiem tik sasodīti pretīgi skumji dzīvot šādā pasaulē.. kā pīļu dīķī.

Oma šovakar asarām acīs. Kaķītis, kas bija kopā ar viņiem 18 gadus, nomiris. ļoti mocījies, līdz oma aizveda viņu iemidzināt.. viņa saka - es saprotu, ka tas ir tikai kaķītis, bet vienalga sirds tik ļoti sāp.. vinš bija viņiem kā bērns, kā pilntiesīgs ģimenes loceklis, par kuru rūpējas pat vairāk, kā paši par sevi..

jāraud arī man, kad atceros savu Miku.. ar kuru bija līdzīgs stāsts.. un cik sāpīgi tas bija berna sirdij.. mīļās radībinas piespiedu nāve...

cik nekaunīgi mums tiek atņemts viss. kā lai uzdrošinās būt par cilvēku un mīlēt, zinot, ka viss tiks reiz atņemts. nocirsts kā roka no ķermeņa. bez brīdinājuma un žēlastības.