Esmu pieslēgusies svešam netam. Mazliet jāpagaida, drīz nopirkšu rūteri un pārstāšu mocīt nezināmo labvēli, kurš nav bijis tik apķērīgs vai informēts, lai uzliktu savam bezvadniekam paroli..

joprojām daudz domāju par to vakaru. par to, ka kopš augusta ir pagājis tik ilgs laiks, bet tikai šobrīd mana sirds sāk mosties. varbūt tā nemaz nav sirds, tikai muļķīgas iedomas. es pat vairs nezinu, kā būtu labāk. šķiet, ka šobrīd viss ir diezgan greizi.

katrā ziņā traki žēl. smaga sirds, skatoties uz tiem laimīgajiem.. tiem, kas iemīlējušies.. ir prieks, jo laimīgi cilvēki tikai ražo vēl lielāku laimi un izstaro to... bet nav iespējams nedomāt par savu dzīvi un sirds tukšumu. vai nepareizi aizpildīto tukšumu.

tik ļoti muļķīgi ir noticis.. varbūt jāpārstāj prātot.. jāļaujas.. notiks šā vai tā. varbūt būs slikti, varbūt sāpēs.. bet kāds zina, kā visam jānotiek.. nav vērts kliegt un spirināties pretī. jāskatās acīs tai patiesībai.


smagums velk pie zemes..