... patiesībā sērīgi tikko sametās. Jau nedēļa būs apritējusi kopš esmu spiests ēst vakariņas un žēli lūkoties uz fantastiska vīna pudeli. Mjaa... tikai lūkoties, jo sasodītās veselības dēļ atkorķēt to nedrīkstu. Gudri ārsti saka, ka šmiga ar antibiotikām kopā neejot. Un es gļēvi tam ticu un paklausu, jo izmēģināt - kā būtu, ja būtu ir baile.
Un kā par spīti šādās reizēs - no Madeiras man ienākusies labākās ražotnes "Madeira", viens ordinārs 12 gadīgs skočs un viens sasodīti lielisks strebeklis no skotijas mazākās viskija darītavas - 36 gadinji jamējam, ar tik fantastisku dūmu aromātu, ka siekalas domājot vien mutē saskrēja. Bet nē, nedrīkst. Netaisnība. Un tā vēl līdz nedēļas beigām. Labi vismaz, ka varēšu tam visam pieplakt savā jubelācijā, bet atkal - vēl viens solis tuvāk Jēzu vecumam un pusmūža krīzei. Šausmas.
... un vispār, gribas uz kādu brītiņu pabūt Latvijā... Un atkal prom, bet, kas to dos?
Affair - esmu jau noluukojis ceelu dzeramo un labu tabacinju, tikai jaaizštuko, kut to visu likvidēt, jo manās istabās to nevarēs darīt... Tiesa, ir jau vēl laiks atlicis.