Mana meitiņa aug ļoti strauji. Nu jau no maza kunkulīša, kas tikai ēd un guļ, ir pārvērtusies par smaidīgu cilvēciņu, kas pazīst savus vecākus, priecājas par kādu spilgti dzeltenu vai koši oranžu mantiņu, dusmojas, kad mamma laicīgi nepabaro un šad tad uzmet lūpiņu,kad gribas tikt samīļotai.
Nevaru pārstāt brīnīties par to, kā no "nekā" (ok-no kaut kā mikro maza), rodas tads mazs cilvēciņš ar savām jūtām un spēju tās parādīt. Nepārstāju apbrīnot TO, kurš ir radījis šo pasauli un līdz ar to arī šo brīnumu-mazās radībiņas ienākšanu pasaulē.
Un kā vienmēr - es saku "paldies". Es Tevi nepazīstu, bet saku Tev "paldies" par to, ka esi dāvājis iespēju dzīvot, baudīt mīlēt un dot citiem savu mīlestību.
PALDIES, TEV ... (lai kas arī tu būtu)