Esmu tik mierīga kā vēl nekad.
Katru reizi,paskatoties uz Esteri, nevaru apvaldīt smaidu.Viņa ir pati pilnība! Un es nekad nespēšu saprast tos vecākus,kas atstāj novārtā savus bērnus...
Nu,kā? Kā var nodarīt pāri tādam mazam enģelītim?
Katru rītu pamostoties, es saku PALDIES par to,ka man ir tāda meitiņa,ka man ir dota iespēja būt laimīgai, ka esmu atradusi piepildījumu savai dzīvei,ka man ir dota iespēja mīlēt,ka mīl mani... ka dzīvē viss agri vai vēlu nokārtojas. Es saku PALDIES par to,ka esmu šeit un baudu visus tos labumus,ko dzīve man sniedz... Es nevaru nesmaidīt,jo zinu,ka visas sāpes pāriet.Viss vienmēr izrādās daudz labāk nekā mēs esam iedomājušies,ka tas būs.
Ja vien es mācētu aprakstīt šo sajūtu... mmm