| sajūtas |
[27 Apr 2008|10:21am] |
Skumjas
mani pārņem skumjas redzot, kā viņš atsveicinās no sava labākā drauga… tāda patiesa mīlestība strāvo viņu apskāvienā. kaut reizi mani viņš būtu apķēris tā un samīļojis
Prieks
mani pārņem prieks redzot, kā viņš guļ man blakus atbalstījis savus seju un rokas pret manām roku locītavām
Trīsas
mani pārņem patīkamas trīsas, kad viņš guļot nedaudz kunkst, tā kā parasti cilvēki kautko izbaudot… kunkst - tas vārds, kāpēc letiņi nevar lietot/izmantot kādu patīkamāku vārdu, kas apraksta tik skaistas, dabiskas baudas skaņas
Vientulība
mani pārņem vientulība, jo atkal viņš ir prom, tik ļoti vēlētos, lai viņš man būtu blakus visu mūžu…
Greizsirdība
mani pārņem neliela greizsirdība, kad tusiņa laikā viņš pievērš lielāko daļu uzmanību savam labākajam draugam, un par mani atcerās tikai tad, kad no manis ko vajag, tas arī nedaudz skumdina
Svētlaime
mani pārņem svētlaime fantazējot par to, ka blakus guļot viņš varētu mani apskaut, samīļot, maigi noskūpstīt mani uz vaiga un aizmigt manos apskāvienos… tas ir viss, kas man būtu vajadzīgs, lai būtu patiesi laimīgs šobrīd. esmu tāds emo
Bauda
mani pārņem [nazāla] bauda, kad es paņemu tās pašas smaržas ar kurām viņš man asociējas un uzpilinu nedaudz uz džempera un nedaudz uzlocot džempera kaklu kaifoju no viņa smaržas…
Neziņa
mani pārņem neziņa par to, kas notiks, iespējams, pēc pāris nedēļām, kad grasos viņam atklāties, jo vairs nespēju to sevī turēt un nevienam citam tādu noslēpumu neuzticētu, jo kauns
Es mīlu Viņu un tas laikam ir mans lāsts, jo bez viņa vairs nespēju
P.S. Esmu sagatavojis jauku pārsteigumu, zelta krāsā gravējums, kuru, cerams viņš spēs novērtēt, jo tas man nozīmētu daudz
|
|
| nedēļas nogale |
[20 Apr 2008|12:34pm] |
ir pavadīta kārtējos alkohola un marihuānas apskāvienos, taču tagad tam visam tiek likta daudzpunkte uz kādu laiku. atkal kārtējās dienas pavadītas ar viņu. viņš saka, ka tika pavadītas kolosālas dienas, protams, manuprāt, tikai pateicoties “tvaiciņam” un varbūt nedaudz laika apstākļiem un citām stulbām sakritībām. es sāku lēnām saprast, ka nav lemts mums būt, un tas ir tik smeldzīgi sāpīgi, ka brīžiem vēlos pieiet pie viņa un noskūpstīt, nesakot neko aiziet prom un aizmirst… bet iedomājoties ļaunu iznākumu, kā to, ka viņš nesapratnē/niknumā mani atraida un skatās kā uz tādu suni. es to nemaz nevēlos, dooh. trakākais ir tas, ka viņš arvien vairāk un vairāk man sāk uzticēties un stāsta tādas lietas, kuras nevienam nav stāstījis pirms tam. tieši vakar man pastāstīja vienu lietu, kuru es labāk te neaprasktīšu… protams, tas var būt:
a) izdomājums, lai liktu man justies labāk kā draugam (lai man rastos sajūta, ka glabāju ko īpašu)
b) viņam brauc širmis ciet no substanču lietošanas
c) taisnība, tādā gadījumā man būtu grūti viņu saprast kā cilvēku turpmāk
lai kā būtu, visi varianti ir diezgan biedējoši.
viens moments… mēs atplīsuši guļam tādu kā launagu, patiesībā vnk čillojam. abi snauduļojam. es guļot satveru viņa rokas plaukstu un sāku nedaudz, viegli glāstīt , tā tas turpinājās kādu laiciņu, es jau biju tā kā devies atpakaļ snaudā, kad viņš nedaudz pagrozijās un laikam tā kā pamodās un diezgan asi reaģēja uz to, ka viņa roka atrodas manējā… pēc reakcijas nevarēja saprast vai viņš saprata, ko es tobrīd daru vai nē (t.i. varbūt viņš padomāja, ka tas bija neapzināti no manas puses vai arī viņa pusmiega gļuks)… izklausās debili, bet man pieskārieni ir tik svarīgi, tiem nebūt nav jābūt izteiktiem/spēcīgiem, pietiek tik daudz, lai spētu just ķermeņa siltumu.
ak, man stulbā sirds. kur var būt tik paranormālas jūtas?! ja kāds man ko tādu pateiktu 2us gadus atpakaļ, es teiktu, ka tas cilvēks ir slims… tagad es esmu tas slimais.
katru pavadīto sekundi, kuru pavadu Viņa klātbūtnē, es tik ļoti mīlu, man vairs neko nevajag. drīz tam jādara ir gals, citādāk nespēju dzīvot vairs normāli.
|
|
| vēl viena sajūta |
[14 Apr 2008|02:14pm] |
es ienīstu sevi tik ļoooooti, tieši šobrīd, jo esmu muļķis un iemīlējies vīrietī, kurš pat nenojauš cik ļoti es viņu mīl, un diez vai tagad to sapratīs, varbūt ar gadiem, varbūt nekad.
kas man ir uzlicis šo lāstu?
es tik ilgi nebiju raudājis, bet tieši tagad tas notiek, nenovēršami.
biju aizmirsis, kā ir kad sirsniņa fiziski sāp pukstot.
es ienīstu sevi līdz šūnu saknēm, tik ļoti.
šobrīd varētu degt pekles ugunīs, nekā dzīvot ar tām sajūtām, kas mani pārņem kā tāds darvas piliens medū.
dzīve ar mani vienmēr izspēlē ļaunus jokus
varbūt esmu to pelnījis, jo es sāpinu tos, kuri mīl mani, un tā man tiek atspēlēts, lai es attaptos.
|
|
| vārdi no dziesmas |
[14 Apr 2008|11:18am] |
kas pasaka daudz un neko… vismaz man
Always, I wanna be with you
And make believe with you
And live in harmony, harmony oh love
P.S. tikko iedomājos par jauku gravējumu :)
|
|
| pamošanās |
[13 Apr 2008|12:16pm] |
atkal blakus Viņam. viņa ģitārspēlē var iemīlēties… tas, kā viņš spēlē liek manai sirdij ietrīsēties. tik mīļi viņš izrunā vārdu ”rimi”… vēlētos katru rītu pamosties viņam blakus, nevienam citam… par spīti tam, ka no rītiem dažreiz viņš ir īgņa. viņš izskatās tik mīlīgs, kad guļ, man ļoti tīk viņu vērot, kamēr viņš ir aizmidzis. tīk arī nedaudz pafantazēt, ka vienā brīdī viņš lēni atver acis, skatās manējās, tad pēc brīža viņa lūpas uz manējām, kaut uz īsu brīdi un tad viņš turpina gulēt, ar smaidu es turpinu vērot viņu. pēc mirkļa es noskūpstu viņa pieri un aizeju iečukstot viņam ausī “es neatceros, kas bija pirms iepazinos ar Tevi, nekad nevēlos Tevi zaudēt jo mīlu tik ļoti…”
nekad nespēšu aizmirst kā pirms dažām nedēļām, mēs guļam kopā, man likās, ka viņš ir aizmidzis un vienā brīdī
es viņam pačukstēju ”Es mīlu Tevi”… pagāja kādas padsmit sekundes un viņš izdvesa ”Es Tevi arī”… tādu skaistu mirkļu dēļ ir vērts dzīvot… jo skaistās lietas ar mums notiek nemaz negaidot, tā arī bija šoreiz, jo biju pārliecināts, ka viņš ir iemidzis un dzirdēs tos vārds savos sapņos…
es mīlu Viņu tik ļoti..
|
|
| atkal aiziet |
[11 Apr 2008|11:13am] |
viņš atkal ir pametis manus apartementus… aizgājis tikai pirms nedaudz mazāk kā stundas, bet es jau skumstu pēc viņa. kā tas var būt? jo vairāk esam kopā, jo vairāk man viņa trūkst, jo vairāk man sāp tas, ka nespēju viņam tuvoties… šorīt atkal vēroju viņu guļam, viņš ir tik skaists, kad guļ… cik reizes neesmu vēlējies noglāstīt viņa vaigu, kamēr viņš guļ, rokas notrīc, bailes par to, ka viņš nesapratīs manus motīvus. es pazīstu viņu nedaudz vairāk kā gadu (~371. dienu). esmu bijis viņam blakus visādos brīžos, gan labos, gan sliktos, taču viņš noteikti pat nenojauš, ka es viņu ļoti, ļoti mīlu.. tādas jūtas man nav bijušas ne pret vienu un pirmo (cerams arī pēdējo) reizi pret kādu vīrieti. es ienīstu sevi par to, ko es jūtu pret viņu, jo tas nav pareizi un normāli vīrietim mīlēt vīrieti, bet es neko nespēju darīt. varētu jau pilnīgi saraut saites, bet tad es saņemu tādas īsziņas no Viņa, kā “nevēlos Tevi nekad zaudēt” protams, pirms tam ir minēts, ka esmu viņam mīļš un labs draugs. es ik pa laikam raudu, domājot par to, ka mums nekad nav lemts baudīt vienam otru… es nedomāju tīri fiziski, nu labi… man pietiktu ar skūpstu, glāstu, apskāvienu un tas mani jau darītu ļoti laimīgu.
dzīvē nedrīkst pielaist tuvu nevienu, jo to, ko pielaiž pārāk tuvu, to gribas paturēt, bet paturēt nevar neko. kautkā līdzīgi ir teicis Remarks
es Viņu ļoti mīlu.
|
|
| rīts |
[30 Mar 2008|10:11am] |
|
Tagad vienkārši sēžu un nespēju saprast, kas ar mani notiek… es pārlapoju dažas lapas un nedaudz raisas asaras. Pēdējās dienās esmu sapratis visu un neko.. Man ir bail, patiešām bail, no vientulības.. toties dažreiz, tiklīdz kāds ir blakus es vēlos palikt viens un tad atkal pretējais. man tagad būtu jāraujas melnās miesās un kautkas jādara, lai dzīvi uzlabotu, tik daudz parādi ir iekrājušies – bet man vienalga, jūtos tā itkā sevi būtu nolēmis lēnai pašiznīcināšanai. rīts pamodināja mani ar bēthovenu, kaut arī fiziski pamodies biju jau pasen… vakar pamodās vēlme palasīt J.Hašeka “Cīņa par dvēselēm”, taču grāmata palika guļam bibliotēkā uz galda.
|
|