Par cilvēku ar lāstu...
|
Monday, March 25th, 2013 |
|
||||
Jau diezgan ilgu laiku vēlējos uzrakstīt savas domas šajā blociņā. Pēdējos mēnešos mana dzīve ir mainījusies par 180 grādiem. No saules sildītas salas netālu no Rietumsahāras un Marokas krastiem uz Anglijas vidieni, kur temperatūra marta beigās deva iespēju pat nelielai sniega segai klāties nakts stundās. No naktīm klubos, kuros pārpārēm plūst testosterons, līdz vakariem, sēžot dīvānā un dzerot tēju ar pienu, skatoties komēdijšovus un romantiskas mākslas filmas par gejiem. No aizrautīgiem, piedzīvojumu pilniem ceļojumu romāniem baudot pieczvaigžņu viesnīcu luksusu, līdz grāmatu lasīšanai pieticīgā guļamistabā lēnām tverot abstinences pieskārienus. Novembra beigās uzsāku darba gaitas projektā, kas salas ietvaros bija kaut kas unikāls un neredzēts, kas bija galvenais dzinulis, lai piekristu strādāt 6 nedēļu projekta ietvaros par bārmeni. Aizgāju no labi apmaksāta maiņas darba Norvēģu restorānā. Tajā brīdī neiedomājos, ka tā varētu būt kļūda. Parakstīju līgumu par 6 nedēļām – 2000 EUR apmērā, kas šķita vilinošs piedāvājums, ar nosacījumu, ka strādāšu Ziemassvētkos un Jaungada svinībās. Tas par darbu. Vēl interesanti, kas saistās ar darba lietām – nezinu kādu motīvu vadīts (laikam gribēju palīdzēt) uzaicināju savu bijušo puisi strādāt projekta ietvaros, darba devējiem bija nepieciešamas diezgan daudz darba rokas, jo projekts bija iespaidīgs. Tā nu viņš ieguva darbu un mēs sākām strādāt kopā. Vēl interesantāka šķita mana ideja samazināt savus izdevumus par dzīvošanu un dalīt dzīvošanas izmaksas par manu istabiņu. Tā nu es, domādams, ka starp mums viss ir cauri (vēlējos sev pierādīt, ka esmu piedevis viņa nodevību), sākām dzīvot kopā. Tas par Danielu. To, kas notika pēc tam, varēja paredzēt vai vismaz nojaust. Īsumā – darba projekts neizdevās kā bija iecerēts, uzņēmums palika parādsaistībās pāri par 50,000 EUR un es joprojām neesmu saņēmis savu algu. Daniels pēc trim dienām, kopš sākām dzīvot kopā sāka izturēties ļoti neadekvāti (greizsirdības uzplūdumi) un es biju spiests pamest māju, kurā dzīvoju, jo cilvēki, kuri to man izīrēja nevēlējās iegūt sliktu reputāciju (viņi bija noslēguši atsevišķu vienošanos ar Danielu, kas viņiem neļāva viņu izmest no mājas, līdz ar to viņi izmitināja viņu citā mājas daļā, taču man ar to nepietika) un viņi man bija brīdinājuši, ka tā būs slikta ideja – dzīvot ar bijušo. Par to kā Daniels izturējās varētu uzrakstīt vairākas lapas, taču manī ir rimušas dusmas un es nevēlos atgriezties pagātnes sāpēs. Es Danielam teicu, ka nevēlos viņu vairs savā dzīvē, ne kā draugu, ne kā cilvēku, kuru sveicināt – manās acīs viņš vairs neeksistē. Protams, pārvākšanās palīdzēja, taču līdz projekta beigām bija vēl krietns laiciņš un man nācās viņu redzēt gandrīz ikkatru dienu, taču tas man neliedza viņu ignorēt. Tas viņam ne īpaši patika, un viendien viņš speciāli izrādīja savu tā vakara seksdraudziņu manu acu priekšā, tajā brīdī vēl jo vairāk sapratu, ka labi vien bija, ka viņš mani krāpa, ar tāda tipa cilvēku nekad nespētu būt kopā laimīgs. Šķiet, ka skumjākās dienas cik sevi atceros, man bija 2012. gada noslēgums. Otrie Ziemassvētki mūžā bez vecākiem, pirmie – ne ģimeniskā atmosfērā. Pozitīvi skatoties – nekad nebiju plunčājies Atlantijas okeānā Ziemassvētku rītā! Lai cik slikti viss neizvērstos tajā laikā, es tomēr satiku cilvēkus, kas man ir izrādījuši neaptveramu iejūtību un nenovērtējumi palīdzējuši manās gaitās! Šobrīd esmu jau mēnesi savās jaunajās pagaidu mājās. Sāku strādāt jau otrās nedēļas sākumā un ir nosprausti vairāki mērķi nākotnei, kas ļoti priecē. Šos cilvēciņus es satiku Ziemassvētku tirdziņa (tas pats iepriekšminētais unikālais projekts) laikā, tieši tad, kad man bija visgrūtāk. Dzīvē nekas nenotiek tāpat vien. Kad viņu atvaļinājums bija noslēdzies es atvadījos teikdams, ka man nepatīk teikt "Good bye!", tā vietā saku "Until/see you - next time!". Sanāca tā, ka pēc pāris mēnešu sarakstes, izprotot, kam eju cauri – es ieguvu draugus uz mūžu un viņi ielūdza dzīvot pie sevīm. Apmaksāja manas biļetes un manus tā brīža rēķinus ar norunu, ka naudiņu atdošu laika gaitā. Šobrīd rakstu šos vārdus mazā istabiņā, ar ko man pilnībā pietiek. Man ir jumts virs galvas, darbiņš, ēdiens uz galda un sirdsmiers, ka esmu tuvu cilvēkiem, kas man var palīdzēt emocionālos brīžos. Mana dzīve ir kā amerikāņu kalniņi, taču šobrīd jūtu, ka lēnām es sniedzos uz priekšu, uz augšu, tuvāk savam dvēseles mieram. Manī ir atmodusies cerība par to, ka viss būs kārtībā, taču apzinoties, ka man daudz un daudz jāstrādā ar sevi, ar sevis pieņemšanu. Esmu izlasījis kolosālu grāmatu – Velvet Rage. Nekad nebiju iedomājies, ka psihologa pieraksti un domu gājiens varētu tik ļoti atspoguļot manu dzīves pieredzi. To lasot man radās iespaids, ka tā ir kā mana šī brīža drošības saliņa, kas man dod cerīgu skatienu nākotnē, kā gaisma tuneļa galā, kas spētu palīdzēt man saprast to, kam esmu gājis cauri. Lai arī cik ļoti mēs vēlētos domāt, ka mūsu dzīve ir unikāla, tomēr pastāv šīs neredzamās paralēles, kas liek mums uzvesties un izjust emocijas, kas tik ļoti līdzinās citu pieredzei. Es vēlos atrast sevi, atvērt sevi pasaulei, izjust drošību par savu esamību ikkatrā solī, izkāpt no sabiedrības uzliktajiem rāmjiem un būt tāds, kāds esmu radīts. Tikai tādā veidā es redzu iespēju ļaut sevi mīlēt brīvībā un harmonijā ar citiem. Nobeigumā, mana mīļākā daļa no Vāgnera Parsifals (nesen bija iespēja skatīt to dzīvā pārraidē no Metropolitan), ļoti skaists skaņdarbs un izpildījums kolosāls - http://youtu.be/q6kXXx8SgmY?t=3m4s
|
||||
|
Par cilvēku ar lāstu...
|