uh, daži foto atgādina par laikiem, kas ir pagājuši, kurus tā īsti novērtējam tikai tad, kad tos vērojam. man dzīvē ir tik ļoti paveicies - ar iespējām, ar cilvēkiem, ar notikumiem, ar tiem neskaitāmajiem skaistajiem mirkļiem. šobrīd tek asariņa, jo atceros, ka kādreiz biju tik laimīgs, taču cerīgi skatos nākotnei acīs un saku, ka dzīve mani aiznesīs uz vēl laimīgākām vietām par tām, kas bijušas. kur gan ir bijušas manas acis, kur gan bijis mans prāts, brīdī kad tik daudz esmu palaidis garām? šķiet, ka daļu dzīves es nodzīvoju sava veida komā un daru lietas kā tāds dārzenis nemaz īsti neapzinoties sevi tajā momentā. novēlu visiem izmantot katru iespēju, kas mums ir dota un aptvert, ka tomēr varam justies laimīgi, ka esam. jā, dažreiz es jūtos nepelnījis savas kājas, acis, rokas, ģimeni, draugus, pasauli... taču tagad es saku klusībā pie sevis - paldies!
p.s. starp rokām un smadzenēm vienmēr ir jābūt sirdij. labs citāts, kas liek aizdomāties par visumīgumu.
|