atkal par to sapņoju... un atkal milzu vilnis aprij pludmali :) šoreiz gan es pats krītu no daudzstāvu mājas, pareizāk sakot - māja brūk un krīt uz ūdens pusi. protams, ka krītot es zinu, ka nespēju nomirt, taču tajā pašā brīdī es nespēju apjēgt, ka sapņoju. nav svarīgi, jo sapnis bija labas filmas cienīgs un man ļoti patika redzēt kā atkal lielākā daļa pasaules ir gājusi bojā un sākas viss no gala. cilvēkam vajag nokrist, lai spētu saprast cik skaisti ir atkal piecelties un staigāt. man dzīvē nekas īpašs nenotiek
* mūža mīlestība neizvairās, taču laikam atkal ir kopā ar savu puisi.
* Viņš, ļoti retu reizi tiekamies. Viņš domā, ka zin labāk par citiem, un sajuties par lielu psiholoģijas speciālistu un reakciju novērotāju. galvenais, lai pats sev notic. joprojām galvā Viņš ik pa laikam svaidās. būtu Viņam savādākas jūtas pret mani, būtu interesanti kā tas viss izvērstos.
februāris jau pusē, drīz ziemai oficiāli gals būs klāt. gaidu pavasari.
|