esmu vēl dzīvs, vakar visu pastāstīju/parādīju. jūtos ļoti dīvaini, iestājusies neziņa par to kā Viņš uztvēra manis teikto. Viņš teica, ka pārdomās to visu un es pilnībā saprotu. man patika frāze, par sajušanos kā filmā. manas dzīves melnais kamols ir attīts saplēšanai... un viss sākās toreiz sen atpakaļ aprīļa sākumā. kaut es nebūtu Viņu redzējis, saticis, tad man nevajadzētu tagad par to rakstīt. ierakstus, kas ir šajā blociņā nolasīju Viņam priekšā.. vismaz vēlreiz izdzīvoju cauri savām izjūtām.
es laikam atkal gribu kautkur mukt :( mani tagad pārņem kauns par sevi, bet kā lai kontrolē to ko nevar kontrolēt? kā lai ieskaidro sev to, ka nedrīkst iekārot Viņu? kāāāā? gribu Viņu apskaut, tagad.
|