jau paliek vieglāk, ja viņu nesatieku, labi vien ir tā… es gribu dzīvot kā normāls cilvēks, atņemiet man kāds spēju iekārot savu dzimumu, tas ir drausmīgi, jo sev liekos pretīgs tajā pašā laikā domājot cik tas būtu patīkami… bet sviests… laikam iekārot heteroseksuālu cilvēku un ļauties fantāzijai, ka viņš varētu darīt kautko, kas viņam nebūtu raksturīgi, ir pārāk saldi. Kādu dienu būs jāsaņemas un jāmēģina – būs – būs, nebūs – nebūs. Ja nepamēģināsi, nemaz neuzzināsi ;)
Pie tam – Remarka atziņa – Ir grūti veidot jaunas attiecības ar cilvēkiem, kurus pazīsti sen. Nepazīstu viņu sen, taču liekas, ka viņu nedaudz pazīstu…
jūtu, ka man viņš sāk mazāk interesēt, tas ir ļoooti labi un tā viņa otra cilvēka nenovērtēšanas attieksme to interesi tikai pamazina… cerams tas turpināsies līdz tā pazudīs pavisam, tad pat nezinu vai spētu būt viņa draugs..
brīžiem liekas, ka viņš labi zin, ko es pārdzīvoju, kā uzspiest uz vājajām vietām un izmanto to savā labā.. izmanto kā kājslauķi – “Tu tur paliec uz vietas, kad es gribēšu paslaucīt apavus, tad es pienākšu, bet Tu pats nenāc, jo man Tevi nevajag tad, kad Tu gribi mani…”
|