Par cilvēku ar lāstu...
|
|||||||||
| Saturday, May 10th, 2008 |
|
||||
|
neesmu gulējis normāli visu nakti, pavadīju to lādējot cilvēku, kuru šķiet mīlu. kā var būt tik patmīlīgs, egoistisks, neiejūtīgs cilvēks? * mani tas sāpina, jo es visu šo laiku laikam esmu bijis akls, ja tā viņš agrāk ir izturējies. * mani sāpina, ka es jūtos kā izmantots muļķis. * mani sāpina tas, ka ticēju viņam, bet tagad sāku par to šaubīties naktī, aiz labas sirds ielēju glāzītē (savā mīļākajā – viskija) persiku sulu, saliku tur garšīgus ķirsīšus un domāju viņu ar to pacienāt no rīta, bet tā vietā mani pārņem riebums… nakts vidū pieceļ, neko pat nepaprasot kā jūtos vai kā tml. ieslāj apakšējā istabā, noslēdz manu naktsmiera mūziku un sāk rādīt prikolus otram cilvēkam, kas atnācis ar viņu. pēc tam viņš saka, ka iešot gulēt un aiziet gulēt turpat lejā uz dīvāna… smieklīgi, ka dienas/vakara laikā svēti solījies pie manis pārnakšņojot gulēt kopā ar mani… bļe, man riebjas gulēt vienam tik lielā gultā, riebj… aizsūtu viņam sms “Es Tev esmu sūds. Paldies, ka liki man to saprast” un ko man darīt? tad vienā brīdī publiski saka, ka mīl mani, nākamajā jau steidz prom, jo redz nepatīkot uz vietas sēdēt.. telpās. forša kompānija. es pārdzēries/savilcies sēžu viens krastmalā uz soliņa un drebu iekšēji no bailēm, ka mani savāks menti, jo miegs nāk virsū kā nāve – ātri un nenovēršami. grrrr viņš zvana – un saka, ka drīz koncis sākšoties un kur esmu… un like whatever – čau!… laikam nevienu vairs nepārsteidz nakts tumsā sēdēšana vienam krastmalā. neviens jau nevar iedomāties, ka cilvēkam ir slikti un viņš vienkārši gaida kādu, kas viņam palīdzēs savākties, bet NAV. NAV pat melīgā VIŅA, kas uzliek mīksto visai manai patiesajai būtībai, eksistencei skan Johnny Cash un es atkal raudu, kā man netīk raudāt, tikt sāpinātam tikko vēl atklāju, ka viņš kautko ir palietojis vairāk, nekā pieklātos, jā – vēl viena lieta… “esmu Tavs draugs un mīlu Tevi… kamēr Tu vari atļauties nopirkt gandžiņu un pacienāt tos, kurus mīli [mani]” attieksme. patīk? man ne. “šī ir laba, atliksi kādai citai reizei”… wtf? tagad ir palicis tik daudz, ka pat manas kursabiedrenes trusis nevarētu appīpēties, ja gribētu un varētu. es naktī izdomāju, ka vairs nevēlos viņu satikt/redzēt kamēr viņš nebūs aptvēris vakardienu/nakti. es ceru, ka man pietiks tam spēka un es nepadošos. atkāpe – rīt ir mātes diena :) rīt jāuztaisa pārsteigums māmiņai un domāju vēlāk iet uz labdarības koncertu Torņakalna baznīcā. smieklīgi, bet viss ko tagad rakstu un pēdējā laikā jūtu manī raisa nepatiku pret viņu un tas ko jutu pirms vairākiem mēnešiem sāk izbalēt, žēl, ka tas arī maksā draudzību, bet tā ir/bija viņa izvēle uzvesties kā kretīnam. If I could start again A million miles away I would keep myself I would find a way es tā laikam darīšu drīzumā… kursabiedrenes solījās mani apciemot, par to prieciņš. prom no šīs bedres, kur pilns ar izmantotājiem un meļiem. |
||||
|
|
Par cilvēku ar lāstu...
|
|||||||||||