viņš atkal ir pametis manus apartementus… aizgājis tikai pirms nedaudz mazāk kā stundas, bet es jau skumstu pēc viņa. kā tas var būt? jo vairāk esam kopā, jo vairāk man viņa trūkst, jo vairāk man sāp tas, ka nespēju viņam tuvoties… šorīt atkal vēroju viņu guļam, viņš ir tik skaists, kad guļ… cik reizes neesmu vēlējies noglāstīt viņa vaigu, kamēr viņš guļ, rokas notrīc, bailes par to, ka viņš nesapratīs manus motīvus. es pazīstu viņu nedaudz vairāk kā gadu (~371. dienu). esmu bijis viņam blakus visādos brīžos, gan labos, gan sliktos, taču viņš noteikti pat nenojauš, ka es viņu ļoti, ļoti mīlu.. tādas jūtas man nav bijušas ne pret vienu un pirmo (cerams arī pēdējo) reizi pret kādu vīrieti. es ienīstu sevi par to, ko es jūtu pret viņu, jo tas nav pareizi un normāli vīrietim mīlēt vīrieti, bet es neko nespēju darīt. varētu jau pilnīgi saraut saites, bet tad es saņemu tādas īsziņas no Viņa, kā “nevēlos Tevi nekad zaudēt” protams, pirms tam ir minēts, ka esmu viņam mīļš un labs draugs. es ik pa laikam raudu, domājot par to, ka mums nekad nav lemts baudīt vienam otru… es nedomāju tīri fiziski, nu labi… man pietiktu ar skūpstu, glāstu, apskāvienu un tas mani jau darītu ļoti laimīgu.
dzīvē nedrīkst pielaist tuvu nevienu, jo to, ko pielaiž pārāk tuvu, to gribas paturēt, bet paturēt nevar neko. kautkā līdzīgi ir teicis Remarks
es Viņu ļoti mīlu.
|