|
Tagad vienkārši sēžu un nespēju saprast, kas ar mani notiek… es pārlapoju dažas lapas un nedaudz raisas asaras. Pēdējās dienās esmu sapratis visu un neko.. Man ir bail, patiešām bail, no vientulības.. toties dažreiz, tiklīdz kāds ir blakus es vēlos palikt viens un tad atkal pretējais. man tagad būtu jāraujas melnās miesās un kautkas jādara, lai dzīvi uzlabotu, tik daudz parādi ir iekrājušies – bet man vienalga, jūtos tā itkā sevi būtu nolēmis lēnai pašiznīcināšanai. rīts pamodināja mani ar bēthovenu, kaut arī fiziski pamodies biju jau pasen… vakar pamodās vēlme palasīt J.Hašeka “Cīņa par dvēselēm”, taču grāmata palika guļam bibliotēkā uz galda.
|