Triis stundas kratiijos smirdiigaa autobusaa un klausiijos,kaa tante aiz muguras staastiija cik vinjas kaiminjiene gan esot neviizjiiga,jo staigaajot netiiraas apenees un tad shii esot vinjai atdaavinaajusi saveejaas, kuras vinjai kaads esot uzdaavinaajis, jo vinja jau taadas leetaas pa 2.50 neneesaajot... Peec aarienes nepateixi... Nu, bet lai jau buutu kaa vinja runaa un kaada gan man dariishana-ne jau vinjas apakshveljai manaa dziivee ir kaada noziime, bet gan tam, ka taa jau biju slima un taa muldeeshana pamatiigi krita uz nerviem... Ai nu karoce laimiigi esmu tikusi maajaas... Vniigi draugs atraxtiija un paprasiija vai veel dusmojos-jaa dusmojos gan, bet neko vinjam neraxtiishu-ar to vien jau vinjsh sapratiis...

Es zinu-tu nāksi... Ar pirmo krītošo zvaigzni, lietuslāsi uz mana loga un sirdspukstu manās krūtīs... Tu nāksi tad, kad tevi saukšu, lai piepildītu manas ilgas par to, ka viss var būt citādi un ka vēl ir, ir patiesa mīlestība!!! Un ne tikai pasakās, ne tikai stāstā par Romeo un Džuljetu, bet patiesībā, šeit, tagad un vienmēr, šajā galaktikā un visumā, kas ir tik bezgalīgs, ka mums nav ne jausmas, vai kaut kur bezgalīgajā bezgalībā nav vēlviena tāda planēta kā mūsu, un uz kuras tādi paši kā mēs dzīvo tādu pašu, bet varbūt tomēr savādāku dzīvi??? Un ja es aizmigšu tavās skavās-tāpat un uz visiem laikiem, vai tas nenozīmē, ka patiesībā es sākšu dzīvot??? Jo kurš gan ir teicis, ka tad,kad mēs it kā pamostamies, mēs neaizejam gulēt??? Un vai dzīve,kuru mēs it kā dzīvojam, nav sapnis paralēlajā pasaulē... Un tomēr es gribu izkust tavos pieskārienos... Es gribu palikt tevī mūžīgi...