evr piezīmes

laba rupjmaize salauzta gabaliņos ar labu skābo krejumu - kas var būt labāks par šo?

pie kases stāvot atceros, ka atkal neesmu paņēmusi līdzi savu supersmuko, superekoloģisko, dabai draudzīgo, daudzreizizmantojamo iepirkšanās maisiņu. pārskatu iepirkumus - padaudz, visu rokās neaiznesīšu. eju ar sevi uz kompromisu - paņemu vienu maziņo(maisiņu), tajā salieku vienu daļu, pārējo cenšos saturēt rokās. un tad sākās... vajag atrast telefonu, atslēgas, pieiet pie bankomāta (pirms tam sameklēt maku)un panesas žonglēšana ar iepirktajiem pārtikas produktiem un nupat pieminētajām mantām. un tā gandrīz vienmēr. būs jāsabāž superduperekoloģiskie maisiņi visās kabatās, pirms tam jāuzšuj lielākas kabatas...

Kāpēc dzīves matemātikā saliekto mīnusus ar mīnusiem tik reti sanāk plusi?

Man būs pirmo reizi mūžā savas puķu dobes. Eksperimentālās. Tas nosaukums gadījumam, ja visas puķes nokaltīs pie pirmās izdevības:)) Tas ir traki interesants process - Tu iesēj mazas sēkliņas, aplaisti un viņas patiešām izdīgst. Viss tik vienkārši un skaisti. Lūdzu man vēl nedaudz siltumiņa un lietus un nedaudz vairāk pacietības un eksperimentiem jāizdodas! :)

Ir ir, atvilkusies. Patreiz pat izskatās skaista. Pārslas krīt lēni un smaaaagi.....
Ikrīta pārbrauciens Sakas - Aspazijas velkas no 40 minūtēm līdz 1h , ātrāk patreiz nesanāk, sanāk regulāri nokavēt. Tomēr tas mani nepiespiež uzcēlties vēl pusstundu agrāk..... Žēl.

Esmu cieta kā krams un neļaujos uz sevis žēlošanas provokācijām. Šeit sniegs spēlē pozitīvu lomu, visādā ziņā izgaismodams apkārtējo dzīvi. Tas ir ļoti svarīgi. Negribas domāt tālāk par parītdienu.

Šorīt uzziedējusi puķīte man uz galda, tas arī izgaismo ziemīgo gaisotni.

Vecais pavadīts - jaunais sagaidīts!

Vecais bija diezgan smagnējs - mīnusos diezgan daudz cilvēku, daži tuvi, daži, kā Huseins, piemēram, ne pārāk. Savā mūžiņā esmu ievērojusi, ka ir tādi gadi, kad mirst strēķīšiem, piemēram 1997. tāds bija un arī pagājušais.
Mēs esam izdzīvojuši - tagad būs arvien labāk :) Līdz nākamai reizei...

Jaunais sācies ar domām par pārvākšanos. Man šausmīgi nepatīk, ka vienādojumā ir tik daudz nezināmo, bet ko lai dara - vismaz kāda intriga turpmākai dzīvei paliek :)

Laimīgu jums 2007to!

ir mandarīni, piparkūkas, plāniņš, parādiņi, parādi, dažas idejas, dažu ideju vēl trūkst. grafiks ir diezgan saspringts. Eglei pievelkam ķeksi - tā jau greznojas istabā.
turam tempu

nemiers, sirdī iezadzies, kā jau bija plānots.... pirmssvētku nemiers...

Viņš nikni pabrauca beidzot garām, es smīnēju nedaudz pie sevis. Tad zīmīgi sabremzējis nostādināja savu voyager man priekša. Apstājos arī es. Ar elkoni noklikšķināju mazo stabiņu uz auto "palodzes" - centrālā atslēga mani sargāja pa perimetru. Ar nedaudz bijīgu interesi gaidīju ieraudzīt viņa seju. Neko - normāls, drusku aizkaitināts vīriets nāca audzināt nekārtīgo satiksmes dalībnieci. "Vai Tu braukt nemāki???!!! Vai Tu braukt nemāki??": nolasīju no viņa lūpām. Nu tīrais enģelis! :) "Būs jau labi" - skatoties viņam acīs skaļi pie sevis nodomāju. Pirmo sašutumu izlicis, vīriets brīdi ta ka apdomājās un devās atpakaļ pie savas stūres. Diena varēja turpināties....

Lai arī tumšais gadalaiks visā savā krāšņumā un regulāri uzmācas ziemas miegs - dzīve ir interesanta. Ir intriga un gribas redzēt kā tā atrisināsies, kā viss mainīsies. Kaut kas ir manos spēkos, daudz kas nav. Paļaujos, ka būs labi.
Nedēļas citāts: Pasaulē, kurā spīd mīlestība, vienmēr ir silti. (M.Subačs)

Imanta - to be or not to be?

Kā ir dzīvot Pārdaugavā un braukt uz darbu cauri visai Rīgai? Vai pie tā pierod, vai tas stiprina vai ārda nervu sistēmu? Varbūt jāmaina darba vieta? Primārā tak ir dzīves vieta, ne? Pie šitā vēl nāksies atgriezties...

Gaidu Lielo Balto Lāci, kas savedīs kārtībā manu sūnu ciemu. Gribas gulēt uz siltas krāsniņas un...... gulēt, pasnaust un tad atkal gulēt.

Sveiciens Modrim Ginteram uz upes viņu krastu pārceļoties. Tik pēkšņi un negaidīti. Pārskatīju šodien vēl viņa bildes un vārdus. Pārdomāju par grāmatu "Vai tie bijām mēs? " Mjā - katram savs laiks. Un es savējo uz siltas krāsns gribu nogulēt. Varbūt tomēr negribu.

Jesajas 60:2 - mana mīļākā rakstu vieta. To man uz kādas skaistas pastkartītes atsūtīja Līga - taisni kādus 16 gadus atpakaļ....

"Kļūt par kaut ko vairāk nevar, aizverot acis. To nevar, atraidot to, kas pastāv, un ieslēdzoties iedomu pasaulē. Tāpēc uzmanīgi visu vēro, jo pasaule ik mirkli ir jauna. Un pieņem to, kas notiek, jo viss ir no Dieva. Pieņem un izmanto, ko pasaule tev dod, lai kļūtu par kaut ko vairāk. Un priecājies par katru mirkli, jo bez šāda prieka dzīvei nav jēgas" - teicis aanticulturee.

Piekrītu.

Ziniet kas ir briesmīgi? Globālais spams no planētas otras puses prot uzģenerēt subjectu "hi evuciitis". Par to man ir bēdīgi patiesībā.

Visa nedēļa tāda jocīga - neko nesaprotu. Mūzika mani traumē, tā mūzika, kas rauj aiz stīgām, atslēdz visus arhīva skapīšus, atgādina, atgādina, atgādina... Kāpēc viņš to atnesa? Es tak varētu neklausīties, ne jau man atnesa. Bet es klausos.

Galvā jaucas dusmas ar bezspēcību, bet ko tas līdz, ja viņš, trauslais cilvēks, ir tā izvēlējies. Izmisums materializētā veidā. Un par vēlu ir prasīt kāpēc.
Cilvēki, lūdzu, lūdzu apdomājieties, neatstājiet savējos. Sakiet draugiem labus vārdus, ne tikai domās, bet vienmēr, kad satieciet. Kas to lai zin, bet Tavs labais pateiktais vārds var atraut kādu no kraujas malas. Es tā gribu domāt.

Mtā. Bildes vakar dabūju, gandrīz 180. Notikumi dažādi - ziemsvētki, eglītes, radinieku jubileja ar rasola bļodām, tad vēl pavasaris jūrmalā, aukstas vasaras sākums jūrmalā, drusku Jāņu gaiss un tā. Tāda nu tā dzīve brīvdienās. Darba dienas kautkā neienāk prātā bildēt, bet varbūt vajadzētu? Te jau tā dzīve paiet, lielā mērā. Bet varbūt to nav vajadzības iekadrēt, jo tas ir acu priekšā visu laiku.