un man nepatīk pamosties šeit, bet nepatīk arī uzreiz doties mājās.
izlasīju grāmatu. garīgi atpalicis cilvēks, bet loģikas viņam daudz reižu vairāk kā parastajiem cilvēkiem. loģika nemaz nav slikta. nav arī garlaicīga, starpcitu.
man nepatika dzirdēt: "kad atbraukšu, tad es gribēšu ar Tevi parunāt.." nemaz neskanēja patīkami. vieglāk būtu doties prom. bet tas būtu bezatbildīgi.
šorīt atkal sajutu tās parastās bailes no ārstiem. tās, ka tiešām ir ļoti bail. no tā, ka sāpēs, no tā, ka pateiks, ko negaidītu vai vēl sliktāk - liks pūt slimnīcā. es jau tā esmu padevusies tik tālu, kur nu vēl.
un vēl es negribu domāt par kaut ko, kas būs pēc 12 dienām. nezinu, nezinu, nezinu.
un es vairs negribu dzīvot tā, kā es dzīvoju tagad.
"-un Tu nejūties slikti? -nu es vismaz varu darīt visu ko vēlos. -ne vienmēr tas ir tas labākais. -jā, ne vienmēr" saruna pusvienos naktī ar cilvēku, kurš man šķita tikai tāds kaut kāds āksts, nebiju domājusi, ka viņam ģimene ir tik svarīga.
saule un tumšzilas debesis, kā ar ūdens krāsām trešajā klasē zīmētās. un skaņa, to es pazīstu. vispār es pazīstu šeit visu, tāpēc jūtos droši. bet vēl ir lielā saruna priekšā. -man bail.