12:24 am
šodien es sabijos. -eju mājās, jūtu kāds strauji tuvojas, ienāk prātā, ka varbūt kāds pazīstamais, bet soļi samazina ātrumu man aiz muguras un tā it kā lēni, lēni, lēni tuvojas, bet ļoti lēni. kādu laiku nekas nemainās. līdz cilvēks no aiz muguras lēni, lēni dodas uz priekšu, iet vienā ritmā ar mani, tad nedaudz man pa priekšu, līdz beidzot saņemas un pajautā "uguns nebūtu?", saņēmis uguni pēkšņi lielā ātrumā dodas uz priekšu, man paliek drošāk, līdz brīdim, kad viņš atstutējas pret veikalu, un es jūtu, ka tieku vērota, tiklīdz kā paeju viņam garām, viņš atsāk savu lēno man aiz muguras kustību.
visvieglāk noslēpties tumsā.
09:36 am
nē, es neko nerakstīšu par to, kas notiek ārā.
atgādina tikai nedaudz tā gada Lieldienas, kad es atmodos no brālēna kliedziena "evit, paskaties pa logu!!
10:18 am
vispār atceros vienu tādu dienu kā šī. man bija seši vai vēl mazāk gadi. lillā ziemas jaka un smieklīga cepure ar lielu bumbuli. pirmais sniegs un jauns fotoaparāts. un visa ģimene kopā. cik pozitīvas bildes toreiz sanāca.
un ko es daru tagad?
04:09 pm
šoreiz nebūšot nekādi kompromisi. ieteikums plastmasas un metāla pīrsingus nomainīt uz zelta nav nekāds kompromis, tā ir ņirgāšanās.
kāpēc gan lai nepadarītu visus kaut nedaudz apmierinātākus, atbrīvojoties no kādas savas ķermeņa daļas,jo tie svešķermeņi, kā jūs viņus sauciet,nav nekādi svešķermeņi. un tagad es nejūtu degunu, tā it kā tā vietā būtu kaut kas neīsts. bet joprojām silts un mīksts.
neviens nekad negribēs apzagt šo sūda dzīvokli, kāpēc man piepūlēties un slēgt ciet durvis. izbeidz mani "pamācīt", man tas riebjas.