Šovakar pēdējo reizi pirms prombraukšanas satiku savu tanti, onkuli un brālēnus. Rīt viņi aizlido brīvdienās uz Grieķiju un būs atpakaļ tikai pēc 20, augusta... bet kautkas tajā situācijā bija riktīgi akward. Ir grūti atvadīties no cilvēkiem uz 5iem mēnešiem. Liekas tas tikai tāds čau-čau bet īstenībā tu zini ka nesatiksi viņus vairs tik drīz. Un tad gribot negribot nākas domāt ka,"Sasodīts, cik mēs tomēr esam tuvi." Iespējams visi bija pārāk noguruši lai dotu pamācības kā pareizi un tikumīgi dzīvot un morāli par to cik neprātīga es esmu uzsākot kopdzīvi ar Danielu, par to ka mūsu attiecības ir nenoteiktas un vispār tas viss ir svētais ārprāts, hosē marija!
Visi solīja braukt ciemos, pat zobārste (viņas attaisnojumam varu teikt tikai to ka viņa patiešām ir burvīga, jo citādi pēdējais teikums izklausās patiešām biedējošs, hehe)
1)Pašlaik es tikai vēlos, kaut visi dokumenti un nolādētā birokrātija būtu jau aiz muguras
2)Man būtu skaidrs cik naudas man īstenībā mēnesī vajadzēs
3)Kā lai 40 kilo bagāžas konvertē 23kilo atļautajā bagāžā
ehhh, mazā-
"Jaunība ir tikai vienreiz, baudi dzīvi!"
Bet es nespēju sevi iztēloties tur dejojam uz galda mežonīgā pludmales ballītē ar vīna pudeli rokā... drīzāk gan sēžot kādā fancy restaurant kopā ar Danielu un visādiem neloģieskiem Vipiem un orķestra mūziku.
Brīžiem liekas ka es jau esmu morāli iežogota pat pagaidām neesot viņa sievai.
Bet vai tas nebija tas ko es vēlējos? Aizmirst dzīvi šeit. Aizmirst muļķīgas tīneidžeru mīlestības un sākt dzīvi no jauna vairs neskatoties atpakaļ...
nekad neesot par vēlu.