Es nesaprotu ka tev pats tuvākais cilvēks kā mamma visu laiku var tevi terorizet, pat tad kad esi pieaudzis! Vai tas ir normali! Izdari tik kaut ko ne tā vai nedod dievs ilgak paguli, traģēdija, es redz neko nedaru! Blaviens man ir 24 gadi es varu pati izvēlēties ka dzivot!Es palidzu majas! Es izdaru ko vajag! Kapec ir otrs tā jaterorize! Visu mūžu viņa ir mani terorizejusi! Vai tā ir mana vaina,ka esam spiesti te dzivot kādu laiku? Es tiesam nesaprotu! Vai aru es pret savu meitu tā izturesos? Es darīšu vidū, lai es savai meitai būtu māte pēc kādas es vienmēr esmu ilgojies un par kādu esmu sapņojusi! Ikviens berns ir to pelnījis, nevis tikai kliegsanu, terorizesanu un pārmetumus! |
Nu ko ...beidzot viss ir vairāk vai mazāk nokārtojies. Es jūtos brīnišķīgi, esmu laimīga.Ir jau šīs tas par ko es varētu pasūdzēties, bet tie ir tikai tādi sīkumi..šķiet manas vēlmes lēnām sāk īstenoties...esmu stāvoklī, gaidu bēniņu, kas manuprāt man ir lielākā dzīves un dieva davana. Es esmu kopā ar cilvēku kuru es ļoti mīlu.Es jūtos laimīga..Protams vēl ir tik daudz uz ko et un pēc kā tiekties. Bet tāda jau tā dzīve ir...ESMU LAIMIGA...es tiešām to gribētu izkliegt visai pasaulei.
|
Jā,mēs bieži prātojam kāda gan ir dzīves jēga..es par to esmu domājusi daudz..galu galā, nonācu pie secinājuma, ka katrs cilvēks tiecas uz savu mērki..es sastādīju kolāžu..to ko es velos no dzīves. Izsecināju, ka mēs visi domājam diezgan vienlīdzīgi..Mana kolāžā bija-labs darbs, laimīga ģimenes dzīve, bildināums, kāzas, skaista māja laukos, loterejas biļete kurā es vinnēju miljonu,skaista mašīna un laba veselība. Vai tad tas nav tas ko mēs cilvēki vēlamies..tad nu mana dzīves jēga ir būt kopā ar manu mīļoto un būt laimīgai! Es esmu nedaudz savādāka nekā mani apkartējie..es to esmu sapratusi jau sen...sirdī es esmu māksliniece..un es ar to lepojos. Ne jau visi saprot mākslu, lielākā daļa clveku to noliedz, kas ir diezgan nožēlojami..ŠODIEN pa galvu tik daudz domu šaustas, ka pat nezinu ko īsti gribu sodien pateikt šajā izklāstā..
|
Šodien man viss vienkārši riebjas..Atkal ir sajūta, ka esmu nonākusi nepareizajā vietā un laikā...Lai cik dīvaini tas nebutu es gribu būt kopā ar savu māsu, sēdēt kādā mums abām saprotamā vidē, pie mums abām saprotamas mūzikas un pie sarkanvīna pudeles..bohemistiksā gaisotnē...Ko es varu sev padarit..es esmu mākslinieciska dvēsele..vēljoprojām meklēju pati sevi un mēgīnu saprat ko no dzīves vēlos..Es vairs nesaprotu ko gribu..tas ir nomācoši....Katrā ziņā..dzīvot šeit ar visiem šiem cilvēkiem kļūst jau smacējošī...gribas aizbēgt un pazust...jā..pat no sava vīrieša...kaut kā neiet kā gribētos..iespējams rutīna...gribu vienkāršī aizbegt..etide
|