22:02Kaut kā pēkšņi apmulsusi no sevis. No visa tā, ko iespēju.Spēku. Kā pēkšņi vienā mirklī tas viss sastājas - intuīcija un ķermenis. Vienā punktā. Tad brāžas elpu aizsitošs baiļu vilnis. Un vibrē šūnās no domas neprātīguma. Aizspiest vāciņu un mierīgi, racionāli izdomāt - ko ar to visu iesākt. Kur pēkšņi skriet un lēkt. Konkrēti. Manī jau tomēr nebeidz noklust doma par brīvprātīgo darbu, tā ņemt un aizdoties tur, kur reāli varu būt noderīga, kur nekam citam nav nozīmes, kā tīrai, kailai cilvēcībai, bez jebkādām modernās pasaules metāla skrūvītēm. Ūdens glāzi pienest un padzirdīt, ievainojumam pūst dvašu un maigi apsaitēt, vienkārši līdzāsbūt, ar skatienu sildīt. Jo vairāk īsti nespēju iedomāties kur to bezgalīgo spēku varētu novadīt, dajebkas cits šķiet tik niecīgs un blāvs uz tās izjūtas fona. |