|
25. Feb 2005|22:28 |
"Cik lieliska bij daba!... Cik mazs un niecīgs pret viņu cilvēks ar savām sīkām raizēm, ar saviem maziem priekiem! Kādēļ dvēsele nav kā šī bezgalīgā jūra? Skaista un auksta, mūžam jauna un mūžam tā pati. Slāpst pēc slavas, pēc mīlestības... Cieš, asiņo!
Aiziet projām no visiem cilvēkiem, vientuļā mežā uz jūras krasta!... Iztikt pašam ar sevu vien!... Kādēļ gan cilvēki tā dzenas cits pēc cita? Nav spēka iet vienam. Vajag, ar ko dalīties priekos, ciešanās..."
Haralds Edgasts "Zvaigžnotās naktis" |
|