Ārā līst. Lietus lāses maigi notek pa manu logu. Nakts pacietīgi visu ietērpj tumsas apmetnī. Stadions, kas paveras pa manu logu, ir tukšs, noklāts ar lielām peļķēm, kurās atstarojas sporta zāles gaisma – dzeltena kā tulpe. Tā tas notiek. Es stāvu pie sava lietus lāšu pieraudātā loga un veros tālajā nezināmajā. Es kādu gaidu, bet zinu, ka viņa nenāks. Tā jau vairs nav cerība, tā ir muļķība. Un kāpēc tas man ir vajadzīgs, ja es jau izlēmusi? Es izdzeršu savu tējas krūzi, pabužināšu savus matus un laikam beigšu šo sevis mānīšanu. Tu atteicies no visa, ko es tev piedāvāju, bet vairs es nepiedāvāšu. Tēja sāk atdzist, domas sāk izdzist. Tā tas notiek. Es atceros bērnību. Kad vēl dzīvojos pa Saulkrastiem, kā mēs bērni skrējām pa pļavu. Visi kā viens nevainīgi un nesamaitāti, mēs mācējām priecāties par dzīvi, pa īstam priecāties, nevis tēlot, ka esam laimīgi. Saule mirdzēja mūsu mazajās brūnajās sejiņās, mēs metām kūleņus, spēlējām paslēpes. Mēdzām tā aizrauties, ka kakāt nācās mežā un toletes papīra vietā izmantot lapas – kļavas bija vislabākās. Galvenais pēc tam pašam neiekāpt savā „mīnā”. Zagām zemes no kaimiņu dārza, metām alus buņdžas pašu kursteņos, laidām brīvībā trušus, viņiem gan labāk patika būros. Kad bijām noguruši, apgulāmies uz galda, kas atradās starp četriem bērziem pašā pļavas vidū un vērāmies debesīs. Debesis bija zilas kā pavasara vijolītes un tajās peldēja sniegbalti mākoņi. Nesteidzīgi, lēnām, katrs savā nodabā. Pūta silts, veldzējošs vējš un saule ar savu spožumu apžilbināja. Un tikai tagad es sapratu, kāpēc tas galds bija tieši starp tiem bērziem, jo tur bija ēna. Pienāca vakars un katrs bērnelis devās uz mājām. Mums nebija laika izjūtas, laiks bija miris, toties mums bija mammas, kas mūs sauca. Patiesībā garā diena mūs nogurdināja, taču to varēja sajust tikai tad, kad bija jāiet mazgāties. „Nu nē mam, tikai ne šovakar, es rīt, apsolu!” Mammas nebija pielaužamas, tāpēc nākamajā dienā visi satikāmies atkal tīri, lai varētu iepazīstināt sevi ar jauniem šīs pasaules netīrumiem. Mēs nekad nenorunājām cikos satiksimies (jo laiks neeksistēja), mēs vienkārši viens otru atradām, kad to vēlējāmies. Tā tas notiek. Bērna prāts ir neizsmeļams jaunām idejām, tam nekad nav garlaicīgi. Es vienīgi nevaru saprast kāpēc no savas bērnības es atceros tikai vasaras, bet pārējie gadalaiki ir izdzisuši. Vienīgi atceros vienu ziemas epizodi, kad ar māsu kopā izgājām ārā un bija uzsnidzis pirmais sniegs, mēs pikojāmies un vēlām tādas sniega bumbas, kas bija trīsreizes lielākas par mums. Man bija superīgs kombinzons un man gadījās neliela ķibele, jūs jau nojaušat par ko te runa grozas. Tā tas notiek. Bet tagad, es te stāvu un joprojām dzeru savu tēju, nu jau aukstu. Es saprotu, ka tad es dzīvoju, bet tagad es eksistēju. Dzīve vairs neliekas skaista, jo tu jau zini, kas aiz tās slēpjas – stīvums un formalitātes, bailes un vientulība, lēts prieks un truls sekss. Tu domā kā no tā visa aizbēgt. Tā tas notiek. Es uzvelku savu mēteli, apauņu savas kājas. Neaizmirstu par šalli, jo esmu nedaudz apaukstējies un dodos nelielā pastaigā. Rudens raujas pilnā sparā, pelēko asfaltu ir nomainījis krāsains lapu paklājs. Ar skatienu pavadu tukšu tramvaju. Es aizeju līdz Statoelam un nopērku kapučīno. Pasmaidu pārdevējai un viņa pasmaida man. Apakaļceļš ir jau daudz patīkamāks ar siltu kapučino un smaidīgās pārdevējas „Arlabvakar!”. Biju prom tikai pusstundu, bet ar to pietika, lai atkal varētu tālāk eksistēt. Tā tas notiek.skan: by kings of convenience |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
