patiesībā, esmu riktīgi vīlusies. iestājoties mākslas vidusskolā biju pilnībā pārliecināta, ka vienaudži, ar kuriem man ir kopīgas intereses, un kuri vispār ir mākslinieki, būs pavisam savādāk kā pamatskolā. izrādās, ka daļa no viņiem ir tādi paši kā mani pamatskolas aunapieres. pirmkārt (es zinu, ka ja ir pirmkārt, tad jābūt arī otrkārt, bet... nebūs xD), klase tie dalīta šķirās jeb kā tā viena daļa izsakās - krutajos un nekrutajos. man likās, ka šāda tipa vidusskolā tā nevajadzētu būt... acimrēdzot, es kļūdījos. bet ticiet man - es labāk palieku pie saviem nekrutajiem kā nekrutā, bet vismaz zinu, ka mēs nēesam sekli un kā cilvēki esam daudz interesantāki. es labāk mīlu savus čudakus, kuri ir patiešām forši, nevis cenšos sadraudzēties ar tiem, kuri droši vien sajauca Rozīšus ar kādu citu skolu un tagad ceļ degunu gaisā. vē. prieks, ka vismaz manā a grupā visi jaunieši ir kaut kas ar kaut ko iekšā. prieks, ka man ir draugi no ls un ne tikai no tā, kas vispār ir ļoti, ļoti, ļoti. nu, ļoti. man vienkārši vajag apkārt cilvēkus mākslu, cilvēkus, kas māk novērtēt, izteikties.