es vienmēr dzīvoju pagātnē.

man pēkšņi sāka pietrūkt to brīžu, kad es ar kādu naktī stāvēju pilnīgi tumšā vietā (bezjebkādām laternām, vienīgi ar zvaigznēm un mobilo ekrāniem) un pīpēju, ļaujot kvēlojošajām oglītēm izgaismot sejas. tā ir viena no manām mīļākajām romantikām - gan laukos pie siena šķūņa, gan ēstrādē, gan kautkur uz ielas, kamēr citi ir debīlā zaļumballē. būs drīzumā jāatrod kāds, kurš to darīs. un šoreiz man ar to kādu būs smaržīgās cigaretes, tas ir, cigarellas.

baudu brīvību un neeju ilgi gulēt.