tas jau paliek apgrūtinoši. es nemāku ar to sadzīvot un sāku gribēt, lai tiešam būtu tā kā vakar norunājām - mums ir cementa sirdis. man nesanāk būt meitenei šādos gadījumos, pietam, greizsirdība... nevar taču būt, ka esmu greizsirdīga?! man brīžiem šķiet, ka es vienkārši visu izstāstīšu, jo vairs ilgi nemācēšu izturēt. manam priekam nepiestāv kaut kādas stulbas sirdssāpes. es sāku izskatīties un justies vienkārši nožēlojami.

nē, bet ballīte bija diezgan laba. varbūt ne traka, bet es smējos. daudz. nekad nebūtu domājusi, ka varēšu justies veca, skatoties uz 14 gadnieču stulbumu.
pirmkārt - es biju māsiņa. staigāju baltajā halātiņā, ar sirds klaušināmo ap kaklu un skrūves glāzi, kurā ielikta šprice. tad es to šļirci piesūcu pilnu ar alkoholu un lēju sev un citiem mutē, visu laiko jautājot "zāles?". ak, cik tas patiesībā izklausījās un izskatījas erotiski. bet! - cilvēkiem patika zāles, man pašai arī patika zāles, it īpaši tais mirkļos, kad mēs ar Aprīli "planējām" vismaz tā tika teikts. (bet varbūt mēs tomēr planējām arī no zāles, nevis tikai no zālēm? ;D)

otrkārt - es smējos tik daudz, ka tagad nemaz vairs neatceros par ko. bet tas viss bija diezgan smieklīgi. un ja es mēģinātu tagad pierakstīt, sanāktu baigi daudz, bet man slinkums. lai nu kā - dažas atskārsmes ir vērts saglabāt. un ir jauki brīžiem justies kā one of the boys. (sun) un, man liekas, es nevien jūtos, bet arī esmu.

jā, es gribu dzert tālāk savas zāles. varētu viena pati tagad izdzert vēl vienu šņabja pudeli. ar šprices palīdzību, protams. jo sirsniņa tomēr sāp, bet es negribu skumt. gribu tikai smieties.