uguns paliek mans dievs.

vienu mirkli šai nedēļā man jau likās, ka viss atkal ir ļoti skumīgs, taču tad es atcerējos, ka skumjas ir skaistas, un tad es aizbraucu mājās. mēnesi nebiju bijusi un tagad varu priecāties līdz pagurumam, ja vien galva nesāpētu un nereibtu. bet pat to var pieciest, jo drīz iešu uz vēl vienām no savām mājām - mākslas skolu. tur būs sen neredzētie, ārprātīgi mīļie cilvēciņi. un to tik man vajag, lai es atkal riņķotu apkārt smaidot.

vakar vēl vienu lieku reizīti noskatījos Adam. tā ir tāda kā ideāla filma - pietiekami skumīga, pietiekami skaista, smieklīga un priecīga. un ir labi nelabā balsī kaukt līdzi the cure, domājot gaišas domas. vai, tas jau atkal izklausījās tik... sajusmināti. es pēdējā laikā savādāk nemāku. sanāk tikai spīdēt. pat mani pēdējie divi tēli ir tādi ļoti dzīves priecīgi jeb elfi, kas sēž kokos un dziedot šūpo kājas. vai, es gribu elfus!