I'm blowing smoke out of your window

man vairāk vajag dzīvot vienai. vienmēr, kad man ir iedvesma, blakus cilvēki to, protams, nepamana, jo viņiem, ko tādu grūti saprast. viņi nesaprot un nocērt man to iedvesmu, ar savām runām liek bēgt uz citu telpu, liek man justies ļoti svešai. tad es sēžu virtuvē un rakstu, kamēr citus nedzirdu. vēl man naktīs ir nedaudz miera, ar to pietiek, lai kaut ko uzrakstītu. bet tomēr - man vairāk vajag būt vienai.

šai dienā bija, kas tāds kā gaišuma man pietiks kādam laiciņam. satiku cilvēkus, kurus varu saukt par labākajiem draugiem. jā, protams, visi apgalvo, ka tik daudz labāko draugu kā man nevar būt, taču es nespēju viņus visus neuzskatīt par labākajiem draugiem. tie, kas ir pavisam ļoti, tie jau ir sirdsdraugi, vai tad ne?
tātad, satiku savus labākos draugus - savus bijušos kursa biedrus, cilvēkus, ar kuriem nomācījos piecus gadus. es nopietni esmu iemīlējusies savā santā, tagad arī mārītē un mūsu meiteņu mīlestībā. un oskara bizīšu matos un edwīnā, kas mani apskaujot pacēla (man patīk, kad tā dara. ļoti) viņi ir tik sasodīti forši, par labu preiļiem, droši vien par labu arī man. mēs visi mīļi sēdējām dīvāniņā. ā, un, protams, satiku savu raivo. viņu es arī traki mīlu. tā ir pat tāda kā ģimene. viena no manām visām. lovīte.
un manī aizvien ir tā siltā sajūta, kas radās stāvot autoostā, turot savas meitenes un jūtot kā santas mati mīksti sitas sejā.

un, piedot, es trešo reizi nogalināju Viktoriju. parādīšu tev, mazā. piedoT.

esmu nopietni iemīlējusies arī savā Annas dziesmā