Ja citi pārvēršas par cūkām, tad mums taču nav jāuzvedas cūciski.

man apnika sēdēt mājās, gaidot uz datoru vai gultu, tāpēc izgāju pastaigāties. protams, gāju uz parku/kapiem, kas te tuvumā. tur ir tāda drūma noskaņa, klusums, kapliču melnās ieejas, kas ļoti biedē, bet vēl tur ir... ak, kas tur tik nav. skaistā eņģeļa skulptūra bez galvas. visi garāmgājēji neko tādu tur neredz, taču es apstājos un skatos uz tām smalkajām rokām, aplauztajiem spārniem... kaut kas, tāpat kā visos turpmāk minētajos objektos, iedveš bijību. nedaudz savāda sajūta stāvot blakus, it kā tur visur būtu biedējoša, bet skaista dzīvība.
un, protams - melnais obelisks. gluži tāds kādu iztēlojos, lasot savu mīļāko Remarka grāmatu ("Melnais obelisks"). par to es ļoti sāku priecāties, pat nofotografēju ar kameru (diemžēl telefona). vēl tur bija daudz citu obelisku, kaut kas līdzīgs obeliskiem... protams, arī kaps kādu rāda filmās... nu, tāds akmens veidojums, kuram ir smags, atvelkams vāks. no tā es nobījos tā pavairāk, gribējās pieskarties, bet kaut kā dīvaini palika.
man tur patīk.

kas tas, pie visiem svētajiem un nelabajiem, ar mani ir?! tad, kad nav cigarešu, tad vajag pīpēt, tad, kad nav Remarka grāmatu, tad gribas lasīt tieši tās! paklau, laikam būšu cilvēks... kurš to būtu domājis.


p.s. - es jūtu iedvesmu! tikai jāpagaida, kad aizies visi pārējie.