ilgi domāju vai gribu kautko uzrakstīt par pēdējo zvanu un izdomāju, ka gribu gan, jo tas tomēr bija sasodīti forši.
ja runa iet par oficiālo daļu, tad tā, protams, bija ļoti oficiāla un... skaista. man patika pirmklasnieki, kas mums dejoja un pie tā visnotaļ savāds bija mans "aww". atliek vien ieģērbt Annu kleitā un viņa kļūst par meiteni kāda parasti nemaz nav. un vēl man patika kopā ar klasi dziedāt uz skatuves dziesmu, kuru visa vakara gaitā nodziedājām vēl pārdesmit reižu. bet kamēr vēl bijām skolā visvairāk man patika iet ar maniem mīluļiem cauri visai skolai, dziedot to pašu Prāta Vētras - tur kur lieli kalni liekas mazi. nu, mūsu klasei allaž vajag garantiju, ka mūs visi atcerēsies. :P (es te labprāt pacitētu arī savas nākotnes vīzijas no piektās klasītes, taču slinkums meklēt to nolādēto visu-gadu-sadarīto mapīti.)

kā jau ierasts - braucām uz pirti. mūsu sporta skolotājs, kas ir arī klases biedrenes tētis, ir vienkārši nepārspējams, jo izteica tādus vārdus, kā piemēram "ja dzerat, tad vismaz paņemiet, ar ko aizkost." man tie vecāki arī patīk. atklajas, ka ne mani vien ir tādi, kuriem 18 gadu nesasniegšana neko daudz nenozīmē. ;P un viens no maniem klases biedriem ir daudz jaukāks, kad ir piedzēries. atliek vien ticēt, ka dzērumā cilvēki saka visu, ko domā un viņš teica daudz jauku lietu. pateicās man par to, ka 7. klasē viņam ar manu palīdzību ielika četri. patiesībā, savādi, ka uz visa beigām klases vienmēr saliedējas visvairāk. laikam sanāk tā, ka saprotam - tā vairs nebūs.
un nē - mēs dikti nepielējāmies (ar dažiem izņēmumiem). patiesībā, es vispār nebiju ļōōōti dzērusi. man tāpat vien aizlidoja jumtiņš. tiesa, Anna + Preiļu KN tik un tā ir divas nesavienojamas lietas. man nepatīk lielāka daļa cilvēku, kas tur apgrozās.

visu to foršo es, protams, nevarēju pateikt, bet es mīlu savu 9. c. mēs esam forši, pat ar visiem saviem kretīnismiem.