es gribu pīpēt un spļaudīties kā vecis.
sajūta: wēēh.
šodien autobusā nebija nekādas laimīgās "I'm going home" trallināšanas, jo pirmkārt, es gulēju, otrkārt, man negribējās. nemaz, nemaz. un tagad, kad jau esmu mājās man negribas vēl vairāk. vispirms jau sagaida skaņa, kas izklausās pēc izlietnes tīrīšanas. redz' dažiem labiem vajag parādīt, ka viņi skūpstās. nu, tā lai visi redz. pietam, pēc tam tie daži labi vēl pamanījas arī strīdēties, plosīties... brīnums, ka arī nenokniebās man acu priekšā. (es jau sāku izmantot vārdus, kuri man nepatīk). paldies augstākajiem spēkiem, ka vismaz viens no eksemplāriem ir aizbraucis. tagad man uz rokas būs mazāk zilumu.
bet kronis visam ir tas, ka māsa jau pamanījās apvainoties par to, ka es biju iepirkties. nu jā, tas nekas, ka viņa mammai šo mēness notērēja vismaz 70 latus... tas nekas, ka viņa katru mīļu brītiņu sev kautko pērk... es, protams, neesmu greizsirdīga. tieši pretēji - man patīk, kad viņa labi izskatās. žēl, ka māsiņa tāpat nevar atteikties pret mani, jo redz' man esot par daudz. tradēģija. žēl, ka es nesaprotu kāda.
tagad jālieto tizlais, plaši lietotais vārds "besis." bet es nečīkstēšu. es klusēšu.
un mani kaitina tādi sīkumi kā tizlās vecenes balss no virtuves. kad viņa runā izklausās, ka kāds žņaugtu vecu kaķi.
