es vakar nepierakstīju, ka pirmajā janvārī, piecos no rīta, ejot gulēt uzkritu virsū eglītei, kas atradās blakus manam matracim. sapinos segās un "bams", rotājumi nožvadzēja vien. nākamajā rītā tas man un arī visiem pārējiem, protams, likās ļoti smieklīgi.

beidzot esmu viena. taisni vai neticas, bet mājā ir ļoti, ļoti kluss un neviens neuzbāžas. vairāk gaisa ko elpot. brīvāka vieta manām domām, iedvesmai. laba sajūta, līdz brīdim, kad man atkal paliks vientuļi. tiesa, tagad tik un tā baudīšu savu mieru un galvas sāpes vienatnē.

jāieslēdz pamošanās mūzika, lai var saklāt gultas. un no rīta ir tizlīgi runāt ar divām muļķa tantiņām, kuras mani pazīst, bet es viņas ne, pa telefonu.