you fuc*ing piece of Staļin.

man šovakar gribējās rupji nolamāties un pateikt, ka man uz visu ir po**j, bet es pati ļoti labi apzinos, ka tā nemaz nav, tālab paliku klusējot. reizēm derdz, ka man tomēr viss tik ļoti rūp, pat tad, ja cenšos sev ieskaidrot, ka tā nav. tipiski. ļoti tipiski... un arī tas, ka ir tipiski, mani konkrēti kaitina. kas vispār izgudroja cilvēkus?
biju laukos. nepiedzēros. Kāpēc? negribējās. Kāpēc? Kā Gatiņš teiktu "besī". jā, mani viss tik tiešām izbesīja (tizls vārds, tāpat kā vārds "tizls"). visi mani kaitināja, daži nekaitināja, vispār neviens nekaitināja... es vienkārši esmu muļķe. un man gribas to kilogramu M&M, kuras palika tai trako namā.
sestdien braucām pakaļ varonim, kas atgriezās no Francijas... mana māsa pirmo reizi manā klātbūtne izteicās tik tēlaini - "Anna, paskaties. Tev neliekas, ka laukā laiks ir apstājies?" un tā arī bija. krēsloja, un krēslas laikā laiks apstājās. pasaule sastings sēpijas toņos, un to vislabāk var pamanīt braucot mašīnā, kad tā kustas, bet viss apkārtējais it kā stāv uz vietas.
es jau reiz minēju, ka dievinu braukšanu naktī, pietam, pirms Ziemassvētkiem... māsa nepārtraukti smējās par maniem sajūsmināti bērnišķīgajiem izsaucieniem - "Gaismiņas! Tu redzi kādas gaismiņas? un tik dāāāāudz..." liek gribēt Ziemassvētkus vēl vairāk.
nu jā, es vispār dievinu braukšanu mašīnā, taču ne tad, kad opis piecas reizes pabrauc garām lidostai, jo ir ielaidies ar divām blondīnēm. sākuma man bija ļoti jautri, taču galu galā es nogūlos uz sava aizmugurējā sēdekļa un paziņoju, ka manis tur nav. pat es sāku stresot, nerunāsim nemaz par nervozu vectētiņu, kurš pirmo reizi pēc vismaz divām piecgadēm lamājās desmitstāvīgiem vārdiem.
vakar es negribēju braukt prom un šodien gribu braukt atpakaļ. liela māja, daudz cilvēku, bet tur ir miers. un Ziemassvētku tuvums. te ir maza māja, maz cilvēku, muļķa suns, kā arī skola, kura līdzi sev stiepj nogurmu un galvas sāpes.
man nepatīk cilvēki, kas apgalvo, ka uz Ziemassvētkiem varēs pļaut zāli. ja reiz tā, tad paši varēsiet pļaut arī manu mauriņu! *pikti glūn caur pieri*

es neesmu nelaimīga, man tikai pietrūkst sajūsmas un gribas nedaudz savādāk.

(bez steigas viņš varbūt patiesi varētu būt īsteni laimīgs, jo laiks allaž traucēja. Tas plūda pa vidu visam, kas bija skaists, svēts un svarīgs, tas saīsināja visus tos mirkļus, kurus patiesībā gribējās paturēt siltajā klēpī, līdz pat kapa malai. Laiks bija zaglis. Laiku vajadzēja pazudināt, taču neviens to nemācēja. (mums šajā dzīvē visa pietiek... mums tikai laika nepietiek.))