manam sunim bija sniega peldes.

nu jā, es iemetu to mazo, četrkājaino, kā arī nejauko radījumu sniega kupenā. jums vajadzēja redzēt to sirdi plosošo un aizvainoto skatienu kāds man pēc tam tika veltīts. tiesa, sirdsapziņa man nepamodās, un es tikai turpināju smieties. kautkā taču jaukais sniedziņš vienmēr ir jāizmanto!
šorīt bija jauki brist uz skolu. cik labi, ka mani zabaki atgādina kerzveidīgus tankus. tā jūtos droši. un jūs, ziemas diskriminētātāji, pakariet un apsūdziet par raganu, taču uzskatu, ka sniegs ir ļoti skaista un jauka padarīšana. (tikai es negribu to laiku, kad tas viss kusīs. *nodrebinās.*)

šis vakars tāds smieklgīs padevies, taču tai pat laikā man ir kautkāda pusaprāvusies iedvesma, kas rada ļoti savdabīgus teikumus.
Amis saka: mana krustmāte nesen ēda krāsni :D viņa saka,ka pietrūkst organismā krīīta :D
(un vispār- mans vecais pielūdzējs sāka visu no gala. tas ir baisi.)
un vēl kursa biedrenes tēlo mis savedējas. tās viņu vīzijas par to, ar ko es labi izskatītos kopā, ir smieklīgas.

tā, un šis ir mans ši vakara galvenais varoņdarbs. *smaida*

-Kāpēc ir tik auksti?
-Tāpēc, ka ir ziema.
-Nē... kāpēc man vienmēr ir tik auksti?
-Tāpēc, ka Tu nemīli...
-Bet Tev taču arī salst...?
-Jā.
-Bet Tu mīli?
-Jā.
-Tad kāpēc Tev tomēr salst?
-Tāpēc, ka Tu mani nemīli.

Paliek siltāk.