stūlbie, stūlbie un vēlreiz stūlbie cilvēki.

Pie Merlina svētajām apakšbiksēm ar balto mežģīņu maliņu, vai tiešām ir jābūt tādam idiotam?! man nekad nav patikuši cilvēki, kas brīžos, līdz ko kļūst nedadz skumjāk, sāk runāt par pašnāvībām un tamlīdzīgiem šausmu stāstiņiem, kurus pēc tam neīsteno. vienkārši nevaru to ciest, jo rodas tāda sajūta, ka runāju ar vārguli. pietam, pats labākais ir tas, ka es, taču zinu, ka viņš neko tādu nedarīs. pietam, c'mon, kāda gan jēga to darīt viena muļķīga sievišķa dēļ!? es laikam tik tiešām esmu nokritusi no citas planētas, bet sitiet kaut ar kalambola vāli- nesaprotu. protams, arī man reizēm ir licies, ka es labāk nošautos, nekā dzīvotu tālāk, taču tas ir tikai tāds sīks domu pavedieņš, nevis tizla, nepiepildāma apņemšanās, kas piedevām tiek klārēta arī kādam citam. nesaprotu un negribu saprast! vienīgais, ko varu piebilst- tas ir stulbi. aj, cilvēki...

un jā, rīt braucu uz laukiem. atpūsties. dzīvot. cerams priecāties. satikt māsu. tiesa, nācās pamest Lāsmiņu. atvadas bija tik... jaukas. sirsnīgas. tik ilgi sen nebiju apskāvusies. tas deva pozitīvo lādiņu, līdz mirklim, kad piezvanīja pašnāvnieks.