so tell me how it shoud be?!

tā. nu bija labi, ka es šovakar arī smējos, bet tie smiekli, lai gan patiesi, šķita tik muļķīgi un lieki, ka gribēju pati sevi iepļaukāt. tāda sajūta, ka es tagad nedrīkstu priecāties un viss. patiesība, nemaz negribu. bet bet bet... varbūt, ja es tik dranķīgās dienās kā šīs nemēgtu pasmaidīt, jau sen būtu nošāvusies. taču, ko gan tie smaidi līdz? šķiet, ka ne vella, bet es tak' māku sevi pārliecināt. jā, man šovakar tik tiešām ir pesimistisks noskaņojums.

un īgns arī. tā vien gribējās atrast kādu, kuru nolamāt. bez iemesliem, prieka pēc... vai arī pastrīdēties. izlikt visu to izmisumu, skumjas un visas pārējās draņķības niknumā. patiesībā,tas niknums, nē, drīzāk saukšu to par nīgrumu šovakar arī nāca ārā. kopā ar nolādētajiem smiekliem, kas lika man vēl vairāk dusmoties. šoreiz tas pat nebija pēdējam laika raksturīgais riebums pret cilvēkiem, bet gan kautkas savādāks... nu tās pašas skumjas. izraudāt es tās nemācēju (tikai nedaudz)... bija jātiek galā savādāk. tiesa, netiku. Anna still is in the puddle.

vēl es gribēju pierakstīt emocijas, kuras mani tirda jau sen.. par draudzību, taču šobrīd nobījos un nerakstīšu to citu lasīšanai. paglabāšu pie sevis, lai turpina nospiest. ganjau...

tikai lūdzu nevajag žēlot, nevajag just līdzi. nē, nu nejau man to šobrīd vajag. labāk vienkārši sapņojat man līdzi un iedomājaties, ka mēs apskaujamies. tie, kas grib... un man gribās mieru no kāda mierīga cilvēka, gribās ielikt galviņu kādam klēpī un ļauties pirkstu dejām manos matos, gribās kautko baltu, kā Ziedonis rakstījis- gribās baltu gulbju. (jo viss tik melns un pelēks.) tiesa, rudens ir atnācis... kaut nedaudz tas ir mans miers. šobrīd tikai nedaudz, bet... ganjau.