hush hush.

viņa neraudāja, viņai tikai tecēja asaras.
vai saprotiet kā tas ir? nē, tā nebija man, bet es zinu kā tas ir un zinu kā tas bija viņai. tas ir tāds emocionāls stāvoklis, kad raudāt nemaz negribas, jo nav par ko, bet asaras vēlas atrast savu ceļu ārā... tās krājas un krājas, līdz tā pat kā kliedzieni ir jaizkliedz, arī tās ir jāizraud.

šodien man atkal uznāca es-nemīlu-cilvēkus lēkme. viņi grūstijās, runāja, ko vulgāru un jēgu... viņi bija tik tipiski cilvēki, precīzāk, jaunieši, ka man sametās šķērmi... es vēlētos teikt- cik, labi, ka es tāda neesmu! bet šķiet, ka pati nezinu kāda esmu un, kas esmu. tiesa, ceru, ka tāda neesmu... es negribu būt tik.. tik... tipisks cilvēks. es vispār negribu būt cilvēks, pat tad, ja tam IR savas priekšrocības. šodien sapratu, ka es gribu būt Sengrieķu Dievs un dzīvot Olimpijā. jā, tāds lūk būtu mans sapņu dzīves veids, pietam, es dzīvotu kopā ar citiem Dieviem, saviem grēkiem, kaislībām un sāpēm... līdzīgi kā cilvēki, tikai Dievu, skaistākajā veidā.

protams, šīs manas riebuma lēkmes nenozīme to, ka es nemīlu tos, kurus mīlu, bet... reizēm tas nicinājums vienkārši spraucas ārā. nu, piemēram, ko lai citu dara, kad skolotājai jautājot, par to, kurš pēdējā laikā ir izlasījis kādu daiļliteratūras grāmatu, es esmu vienīgā, kas paceļ roku? jā, jā, protams tirliņš, bet... bet... grāmatas ir jālasa.

aj, vispār šobrīd es uzrakstīju tikai tāpēc, ka man nebija, ko darīt... piektdiena. es gribēju kautkur izbraukt, padejot, bet nekā. viss tik tukš un tas mani sadusmo. jā, šobrīd esmu dusmīga.