šis vakars ir iedomīgs.

otrais septembris, it kā pirmā oficiāla diena ar visu mācīšanos. tiesa, šķiet, ka uz manu skolu tas tā īsti neatiecas, jo visi skolotāji ar mums tikai tā draudzīgi papļāpāja. protams, no šo draudzīgo pļāpātāju saraksta varu droši izsvītrot krievu valodas skolotāju... reizēm man tiešām šķiet, ka es to... atvainojos, veceni varētu izsviest caur logu to neatverot. viņa ir viens no tiem retajiem cilvēkiem, kas spēj sakrist uz svarīgiem nerviem sistēma, kaut vai tika paskatoties uz manu pusi.

bet beigšu par skolu. jau kopš pēcpusdienas vēlējos klabēt, ko citu. lai gan vakar biju pavisam laimīga, jūsmīga un vispārīgi priecīgi noskaņota, tad šodien kautkas sabruka... it kā uz skolu gāju ņipra, taču pēcāk mani kautkas sāka kaitināt, manī kautkas sāka trūdēt... šķiet, ka iemeslu tam tā īsti nemaz nav... es nezinu, bet man pēkšņi vienkārši gribējās būt pilnīgi vienai, prom no visiem tiem, kas runā, smejas un smaida. nonākusi mājās priecājos, ka tēvs nesāka ar mani kādas sarunas vai, ko tamlīdzīgu, savādāk zinu, ka tas nebeigtos labi... tad nu līdz mākslai skolai es sēdēju, īgņojos un klausījos savu "round here". iekšā vārījas tādas kā dusmas, bet sirdī uzstājīgi klabēja skumjas. vienkārši nebija labi. galu galā, sapratu, ka šī pretīgā noskaņojuma iemesls ir pārējoš riebums pret līdzcilvēkiem- visi krita uz nerviem, visi šķita nicīgi, visi, pat tie, kurus uzskatu par savējiem. man vienkārši viņus nevajadzēja, vajadzēja būt vienai. tādos brīžos viskaidrāk saprotu, cik tā cilvēku suga ir... muļķīga un nepatīkama. reizēm vienkārši gribas pateikt- "ko jūs visi esat no sevis iedomājušies, ko es pati ceļu degunteli debesīs?". mazliet nomierinājos pačatajot ar Moru. šķiet, ka viņas aura aizsniedz mani pat caur tīmekļa vadiem. tad nu pienāca laiks doties uz manām otrajām mājām... nē, šoreiz tomēr uz rudens plenēru. viņi vienmēr spēj no manis nozagt pa smaidam, pat tad, ja man pašai šķiet, ka pasaule sagrūs- viņi māk- gan izbijušie kursa biedri, gan skolotāji. atmiņā iekritusi arī īsa saruna ar Karīnu- "Tev nav tāds nogurums?" "Jā, man ir... no cilvēkiem." "nu labi, tad es iešu... *mulss skatiens*" lūk šī conversation atspoguļoja manu tobrīdējo nostāju, taču tā ātri vien pazuda, kad izliku savu sāpi zīmējot un parunājot ar dārgajiem. tas bija tik vienkārši, bet tai pat laikā dziļi. man palīdzēja un es sāku atgūties no sava noguruma. tā nu šobrīd sēžu mājās, drukāju klabi, gaidu slavas dziesmu un nedaudz smaidu.

kā jums pagāja otrā skolas diena?