Gribēju ielikt te Tomsones teikto,tur ir kaut kāda doma-
"Ar attiecībām ir interesanti, jo, redz, sākumā ir visa tā lakstošanās vienam gar otru, divdomīgie skatieni un pieskārieni, spēlēšana kaķos - pelēs un taureņi vēderā, pēc tam posms, kad taureņi no vēdera pārmetas sprīdi zemāk, visu laiku gribas un otrs tiek glorificēts viņa izcilās miesasbūves/īpašību dēļ, jo pasaule taču rādās rozā krāsās. Pēc tam jau ir grūtāk, realitāte pamazām atgriežas, sirds vairs neklapē kā traka, izdzirdot zvanām telefonu; tam visam pa vidu otra cilvēka ieradumu, priekšvēstures un īpašību analizēšana, rīvēšanās un kompromisu meklējumi, centieni mainīt otru uz labo pusi, kas, iespējams, nebeidzas pat tad, kad mācība CILVĒKU MAINĪT IR NEIESPĒJAMI šķietami ir gūta, mēģinājumi pieņemt otru tādu, kāds ir, centieni samierināties ar vājajiem posmiem abu attiecībās (kas agri vai vēlu uzrodas šķietami no nekā).
Vēlāk jūs neizbēgami kļūstat par labākajiem draugiem, kuriem ir sekss un kuri, beidzot telefona sarunu, pasaka, nu jau par nedaudz bezpersonisku kļuvušo, "es mīlu Tevi", lai arī abi svēti ticat mīlestībai vienam pret otru; esat ieslīguši zināmā rutīnā, smejoties par tiem pašiem jokiem, runājot par tām pašām tēmām un mīlējoties tik ierastajās vietās, bet ir labi un rāmi, lai arī nedaudz moka garlaicība, kas liek interesēties, kur pazuduši vecie draugi un vai viņiem negribētoes iedzert alu.
Tas viss, saprotams, ir skaisti: esat iepazinuši otru līdz kaulam, esat pārdzīvojuši fāzi "tu esi es un es esmu tu", vairāk vai mazāk atgriezušies pie normālas dzīves un katrs pie savas suverēnās personības; jums kopā joprojām ir labi un joprojām jūs nespējat iztēloties savu dzīvi bez otra, taču ir viena problēma - tu saproti, ka kopā ar šo cilvēku tu nevari iet tālāk, no tava skatupunkta šīm attiecībām vairs nav perspektīvu, ja vien kāds no abiem krasi nemainītu dzīves uztveri.
Joprojām gribas turpināt attiecības, itin bieži pat izdodas norīt pa kādam taurenim, kas priecīgi lidinās ķermenī, taču, kāda jēga to darīt, ja attiecības nonākušas līdz robežai, kuru visai pragmatisku iemeslu dēļ negribas pārkāpt? Līdz punktam, aiz kura jums abiem nav kopīgas nākotnes, vien iespēja stagnēt gadiem ilgi, skatoties televizoru un vārot rīsus? Ko darīt, kad mīli to otru, taču uz zināmu racionalitāti tendētā domāšana nav spējīga sagremot faktu, ka visu mūžu būs jāēd rīsi, jāskatās televizors vai, vēl ļaunāk, jāatkārto vecāku kļūdas? Teikt, ka attiecības sevi ir izsmēlušas un katram iet savu ceļu, ignorējot faktu, ka jūtas nav pagaisušas? Nē, es taču neesmu no dzelzs, es tā nevarētu nemūžam un nekad, man tikai ļoti vajag vietu, kur izvērsties, bet es tādas neredzu vai varbūt negribu redzēt?
"
"Ar attiecībām ir interesanti, jo, redz, sākumā ir visa tā lakstošanās vienam gar otru, divdomīgie skatieni un pieskārieni, spēlēšana kaķos - pelēs un taureņi vēderā, pēc tam posms, kad taureņi no vēdera pārmetas sprīdi zemāk, visu laiku gribas un otrs tiek glorificēts viņa izcilās miesasbūves/īpašību dēļ, jo pasaule taču rādās rozā krāsās. Pēc tam jau ir grūtāk, realitāte pamazām atgriežas, sirds vairs neklapē kā traka, izdzirdot zvanām telefonu; tam visam pa vidu otra cilvēka ieradumu, priekšvēstures un īpašību analizēšana, rīvēšanās un kompromisu meklējumi, centieni mainīt otru uz labo pusi, kas, iespējams, nebeidzas pat tad, kad mācība CILVĒKU MAINĪT IR NEIESPĒJAMI šķietami ir gūta, mēģinājumi pieņemt otru tādu, kāds ir, centieni samierināties ar vājajiem posmiem abu attiecībās (kas agri vai vēlu uzrodas šķietami no nekā).
Vēlāk jūs neizbēgami kļūstat par labākajiem draugiem, kuriem ir sekss un kuri, beidzot telefona sarunu, pasaka, nu jau par nedaudz bezpersonisku kļuvušo, "es mīlu Tevi", lai arī abi svēti ticat mīlestībai vienam pret otru; esat ieslīguši zināmā rutīnā, smejoties par tiem pašiem jokiem, runājot par tām pašām tēmām un mīlējoties tik ierastajās vietās, bet ir labi un rāmi, lai arī nedaudz moka garlaicība, kas liek interesēties, kur pazuduši vecie draugi un vai viņiem negribētoes iedzert alu.
Tas viss, saprotams, ir skaisti: esat iepazinuši otru līdz kaulam, esat pārdzīvojuši fāzi "tu esi es un es esmu tu", vairāk vai mazāk atgriezušies pie normālas dzīves un katrs pie savas suverēnās personības; jums kopā joprojām ir labi un joprojām jūs nespējat iztēloties savu dzīvi bez otra, taču ir viena problēma - tu saproti, ka kopā ar šo cilvēku tu nevari iet tālāk, no tava skatupunkta šīm attiecībām vairs nav perspektīvu, ja vien kāds no abiem krasi nemainītu dzīves uztveri.
Joprojām gribas turpināt attiecības, itin bieži pat izdodas norīt pa kādam taurenim, kas priecīgi lidinās ķermenī, taču, kāda jēga to darīt, ja attiecības nonākušas līdz robežai, kuru visai pragmatisku iemeslu dēļ negribas pārkāpt? Līdz punktam, aiz kura jums abiem nav kopīgas nākotnes, vien iespēja stagnēt gadiem ilgi, skatoties televizoru un vārot rīsus? Ko darīt, kad mīli to otru, taču uz zināmu racionalitāti tendētā domāšana nav spējīga sagremot faktu, ka visu mūžu būs jāēd rīsi, jāskatās televizors vai, vēl ļaunāk, jāatkārto vecāku kļūdas? Teikt, ka attiecības sevi ir izsmēlušas un katram iet savu ceļu, ignorējot faktu, ka jūtas nav pagaisušas? Nē, es taču neesmu no dzelzs, es tā nevarētu nemūžam un nekad, man tikai ļoti vajag vietu, kur izvērsties, bet es tādas neredzu vai varbūt negribu redzēt?
"
1piebilda | piebilst