Patiesībā es jūtos kā tāds pazudušais dēls savā ģimenē.
Uz korķa sēžu un par darbu ij nedomāju.
Bieži pieķeru sevi pie domas par nāvi un dzīves izbeigšanu.Iespējams,tas manā vecumā pieņemami,taču man paliek bail no tā,cik bieži es iedomājos par to.
Lidojot sēdēju tieši pie emergency exit durvīm.Mani stjuarte brīdināja,ka paceļoties vai nolaižoties durvis var atnākt vaļā un tās sver 18 kg,un mani,sīko ķermenīti,saspiedīs kā pankūku.
Es fantazēju,ka varētu iekļūt negadījumā un vienīgā aiziet bojā,kamēr pārējie sāpju agonijā vārtās pa zemi,taču izdžīvo un nodzīvo savu dzīvīti laimīgi.