Esmu kārtējo reizi Latvijā,bet,jo biežāk braucu ,jo vairāk viss iekšēji mainās. Atminos tās dienas,kad biju "nogājusi no ceļa" un visu laiku pavadīju R&R ar visām no tā izrietošajām sekām un divām meitenēm,ar kurām ,ja kur dodos,vakars ir norakstīts uz bezfilmas rēķina. Bet tagad? Es vairs tā nevaru .Man ir kaut kur uzdīdzis pašlepnums vai kā to sauc.Nu,nevaru es vairs tā-līdz "krītu". Labāk dodu priekšroku pasēdēšanai kādā alus bārā/dārzā ar savām literātēm vai pārējiem,kas gan pie literātu saimes neskaitās ..un tad jau redzētu ,kā vakars izvēršas.
Kaut kur dziļi iekšā jau šķirojas tie tuvie un tie,kas ienāk dzīvē tik uz brīdi.
Kas man par vēlīnajām atklāsmēm,bet labāk vēlu nekā nekad,vai ne?