Man nepatīk stunda pirms iemigšanas,kad atrodos gultā,bet vēl īsti miegs nenāk.
Visādas domas prātā un nezinu kādēļ,bet sāp sirds.Nu,morāli,gribēju teikt.It kā es par kaut ko uztrauktos,bet nezinu,par ko.

Drīz skolas beigas,lielā dzīve tikai sāksies,tā teikt.
Un es nezinu NEKO.
Zinu tikai vienu-mana dzīve būs māksla,ceļojums unbrīvība.

Atradu beidzot stāstu,pie kura es pirmo reizi raudāju.Ļoti raudāju. Es pirmo reizi biju piekrāpusi savu pirmo puisi,un nejauši uzgāju šo stāstu.Es lasīju un raudāju,jo sapratu,kā tad jūtās otrs. To var izlasīt šeit.