Pārlasīju netīšām šo to un sāku domāt.
-Vairs ne tuvu tam nav,ir tikai kaut kas.
Laika gaitā mēs viens otru atsijājam,tikai pašiem vien zināmu iemeslu dēļ.
Kādam kāds palicis par garlaicīgu,kādam-vairs neiederas dzīves ritmā,vēl kādam-par prastu..
Smieklīgi,taču nejūtos tuva vairs pusei no Jums.Vai tiešām ir tik maz par ko papļāpāt,kur aiziet kopā?
Visam nav jābūt glauni.Galvenais,ka kopā.
Arvien biežāk nonāku pie fakta,ka tas,kas iegūts jaunībā,arī ir tas pamats.
Un lai arī cik daudzi neies un neiet cauri mūsu dzīvēm,visvairāk rūpēs tie,ko pazīstam jau sen,sen.

Tik dīvainas sajūtas pārņem mani,kad ap 3 naktī dodos pie miera.
Esmu viena pati trešajā stāvā un nespēju aizmigt,jo visu laiku par kaut ko prātoju.
Jokaini,bet jūtos kā viena pati visā mājā.Pa naktīm,ja esmu viena,man uzmācās izmisums,kas spiež mani domāt par to,ka es nezinu,kas ar mani būs pēc gada vai desmit gadiem.Vienvārdsakot-vientuļa.

Tik tikko piefiksēju,ka man skan kkāds Billijs Telents fonā.Atcerējos,ka man patika viea dziesma,bet tā nav tā,kas tagad skan.Jānokačā.
Pļāpāju ar somu puisi,viņš grasās vasarā ar vilcienu pa Eiropu ceļot.Atminos,ka mēs kaut kas arī bijām ko tādu plānojuši,tiesa,bez vilciena.hmm..pabeigšu skolu-domāšu.

Vispār JĀ!-varētu paceļot apkārt,nevis truli meklēt laimi lekcijās.
Kurš gan ir teicis,ka dzīvē vienmēr jābūt skolai->augstskolai->darbam->pensijas vecumam->.. ?
Man būs savādāk.Dzīvot tak var arī savādāk?