Arvien vairāk un vairāk domāju par to,kas iet mums līdzi visu mūžu un kas ne.
Sen atpakaļ dzirdēju kādu sakām,ka draugi ir tikai vienreiz mūžā,un tie,kas nāk vēlāk - tikai paziņas,labi paziņas.
Un es nevaru nepiekrist,jo mani pazīs tikai tie,kas man bija/ir līdz šim.
Lai arī cik daudz jaunu paziņu es neiegūtu,es tomēr neuzticos līdz galam.
Iespējams,ka esmu pazaudējusi kādu,vai varbūt kāds pazaudējis mani,taču tie arī paliks man dārgākie,jo nekas nespēs man atņemt sajūtu,ka ar tiem īpašajiem es varu atļauties visu,un viņi tāpat.
Ir tikai skumji apzināties to,cik viss paliek nevērtīgi,jo visiem ir savi plāni un savas gaitas.
Es arī nesēdēšu malā,lai gan nezinu,kur pie velna lai dodos..