Es esmu beidzot izlīdusi cauri melnajai strīpai.Beidzot redzu kaut kādu jēgu,kaut kādas aprises tālākiem laikiem..

Sāku pamazām prātot,ko darīt nākamgad.
Pameklēšu šo un to.
Bet vienu zinu skaidri-ja mani pievils mīlestība.attiecības kā tādas,es sakravāšu savas mantiņas un pazudīšu,nebrīdinot.

Noskatījos jauku filmu par nometni.
Sapratu,cik sasodīti man pietrūkst tās neatkārtojamās nometnes sajūtas un savādā burvība un romantika.Puiši,meitenes,meiteņu istabiņas,puišu istabiņas,lavīšanās pa naktīm,ieķeršanās nometnes vadītājos..
Jaunība lēnām iet prom..Sāku nožēlot lietas,ko agrāk pat nevēlējos darīt,jo tas nebija stilīgi vai man aktuāli,jo labāk jau bija slapstīties pa Vecrīgas malām un dzerot lētas ampulas(divlitrenes) šausmīgā kompānijā,kas tobrīd likās baigi labā.
Pat saprotu,kādēļ daudzi vēlētos kļūt par skolotājiem vai nometņu vadītājiem.Tā nedēļa vai divas ,kas pavadītas nometnē ir neatkārtojamas,un pēdējais vakars pats labākais.Nāk atskārsmes un visi mēģina izdarīt to,ko nav paspējuši.
Kaut varētu laiku attīt atpakaļ...

Esmu iemācījusies tik klusi atslēgt durvis un izlavīties uzsmēķēt,nevienu neuzmodinot..
Un tas viss tāpēc,ka pirms pāris gadiem man bija iemesls lavīties ārā,jo es zināju,ka mani gaida kas jauks vairāku stundu garumā,it īpaši skolas laikā..